Pasaules demokrātiskajās valstīs pastāv pieci vispāratzīti vēlēšanu principi – tām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām, brīvām, aizklātām un tiešām.
Tās ir oficiāla lēmuma pieņemšanas process, kurā balsstiesīgie vēlētāji izvēlas indivīdus, kas ieņems sabiedriskus amatus. Vēlēšanu mehānisms mūsdienu demokrātijās darbojas kopš XVIII gs., bet to vēsture meklējama senajā Grieķijā un Romā, kur brīvajiem pilsoņiem bija jāiesaistās politiskajā dzīvē, piedaloties tautas sapulcēs. Ar balsošanu noteiktā tautas griba ieguva likuma spēku. Grieķijā izmantoja kā atklātu, tā aizklātu balsošanu, tur balsošanas „biļeteni" bija pupas: balta – „par", ,melna – „pret". Atēnās eksistēja vēl viens balsošanas veids – „lausku tiesa": no pilsētas varēja izraidīt jebkuru sabiedrisko darbinieku, kura darbība apdraudēja demokrātijas pamatus. Sapulces dalībnieki māla trauka lauskā ieskrāpēja nevēlamā vārdu; to, kura vārds bija minēts visbiežāk, uz desmit gadiem izraidīja no pilsētas.
Viduslaikos pilsoņu vēlēšanu tiesības nepastāvēja, visu noteica valdnieka griba. Liela nozīme demokrātijas attīstībā bija Lielajai Franču revolūcijai, kas radīja tādus jēdzienus kā „aktīvās vēlētāja tiesības" – piedalīties vēlēšanās, „pasīvās vēlētāja tiesības" – tikt ievēlētam, „vēlētāju saraksti", „cilvēka un pilsoņa tiesības". Tiesības piedalīties vēlēšanās ieguva Francijas pilsoņi vīrieši no 21 gada vecuma. Aizklātās vēlēšanas (to mērķis bija nepieļaut vēlētāju balsu kontroli), kurās vēlēšanu komisija izsniedz vēlētājiem tipogrāfiski iespiestus vēlēšanu biļetenus, kur vēlētāji izdara savas atzīmes, tika izstrādātas un pirmo reizi pielietotas XIX gs. otrajā pusē Austrijā. Lielākajā daļā pasaules valstu pilsoņu piedalīšanās vēlēšanās ir brīvprātīga, bet Austrālijā, Brazīlijā un Beļģijā – obligāta, par nepiedalīšanos draud naudas sods. Līdz mūsdienu vēlēšanām nonākt nebija viegli. Pastāvēja ierobežojumi – mantas cenzs, izglītības cenzs, bagātajiem un ļaudīm ar augstāko izglītību tika dotas divas balsstiesības. Ilgu laiku par tiesībām piedalīties vēlēšanās bija jācīnās sievietēm, pirmā uzvara gadījās nejauši: Ņūdžersijas štata (ASV) likumdevēji netīšām likumā ierakstīja, ka balsstiesības pienākas tautai (people), nevis vīriešiem (man). Šo kļūdu likumdevēji laboja 1807. gadā, kad balsstiesības sievietēm tika atņemtas. Pirmā valsts pasaulē, kas sievietēm atļāva doties pie vēlēšanu urnām, bija Jaunzēlande (1893. gadā), Eiropā – Somija (1906. gadā), savukārt pirmais nacionālais parlaments, kurā varēja ievēlēt sievietes, bija Lielbritānijai piederošajā Menas salā. Pēdējās Eiropā balsstiesības ieguva Šveices (1971. gadā), Portugāles (1976. gadā) un Lihtenšteinas (1984. gadā) sievietes. Sievietes nebalso Vatikānā, pāvestu ievēlē kardināli – vīrieši. Bet Apvienotajos Arābu Emirātos parlamentāriešus – vīriešus – ieceļ, tur iztiek bez vēlēšanām.
EGILS JUCEVIČS
7.10.2022.