Madonas muzeja izstādē par Latvijas Neatkarības karu galvenokārt rādām tā laika fotogrāfijas, arī dažus dokumentus. Taču tur var ieskatīties arī privātu vēstuļu tekstos.
Šo interesanto kopojumu, kas itin labi atklāj domas un izjūtas pirms gadiem simt, saņēmām pagājušajā ziemā. Katrā rokrakstā vajadzēja „ielasīties", tas ne vienmēr bija vienkārši. Nu tie pārrakstīti un redzami šodienas datorizdrukā. Var uz tiem pavērties mirkli, bet domāju, ka vērts arī palasīt un salīdzināt ar šodienas vārdiem – teiktiem vai īsziņā nosūtītiem.
Natālija Briede (1895-1989) dzīvoja Sāvienas „Kaugaros", savukārt Saikavas „Aizdēgļos" dzimušais Jānis Kaimiņš (1889-1939) 1919. gada vasarā iesaukts 4. Valmieras kājnieku pulkā. Rudenī viņš rakstīja pirmo vēstuli kādreiz Ļaudonā satiktajai Natālijai, pāris gadu vēlāk abi apprecējās un turpmāk dzīvoja „Aizdēgļos". Katrs no tiem saglabāja no otra saņemtās vēstules, nu tām varam izsekot gandrīz kā divu cilvēku sarunai. Taču – pagāja kāds laiks, kamēr karošanas apstākļos sūtījums pienāca, cits varbūt arī noklīda un pazuda, tāpēc varēja arī rasties pārpratumi. Sazināšanās sākās bermontiādes laikā, vēlāk Kaimiņa daļu no Liepājas apkārtnes pārsvieda uz Latgali, 1920. gada jūlija sākumā uz laiku viņu un vēl citus 3. bataljona kareivjus piekomandēja Lubānas komandantūrai, tad atkal uz Latgales fronti, uz tagadējo Pleskavas apgabalu. Kopš pavasara vēstulēs ik pa brīdim pieminēts gaidītais miera līgums ar Krieviju, kas nozīmētu iespēju atgriezties mājās. To labi rāda Briedes 1920. gada maija vēstules rindiņas: „Jūs rakstat, ka vēl šovasar būšot jāpavada svešumā. Vai tas patiesībā tā var būt? Jo visi tak gaida to mieru. Mēs mājās dzīvodami saucam un ilgojamies pēc miera, bet ko tad jūs, kareivji, kas gadiem cīnaties." Saikavieti kā gados vecāku atvaļināja septembrī, citi puiši vēl kādus mēnešus palika armijā.
N. Briede saglabājusi arī citas vēstules. 4. pulkā kopā ar „Aizdēgļu" saimnieka dēlu dienējis arī Juliuss Eglītis, kas iepriekš dzīvojis „Kaugaru" kaimiņos. Bija reizes, kad viņš ar vēstulēm palīdzēja saprasties Natālijai un Jānim. Vēl kādās „Kaugaru" kaimiņmājās laikam dzīvojis J. Salmiņš (varbūt Jūlijs vai Juris, vēstules nav parakstītas ar pilnu vārdu), viņš 1919. gada pavasarī dienēja Padomju Latvijas artilēristos. Savukārt attālāks radinieks Jānis Piekalns (1893-1964) no Sarkaņu „Caurvēderiem" pēc iesaukuma sarkanarmijā vispirms atradās Pļaviņās, bet 1919. gada vasarā nonāca 6. Rīgas kājnieku pulkā Latvijas armijā.
Dažas vēstules J. Kaimiņam rakstīja Puikules skolotāja Anna Ziediņa (1890-1976). Jāpieņem, ka abi vēl Pasaules kara laikā sapazinās Valmierā, kur saikavietis atradās Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, bija tā kora dalībnieks.
Rindkopa no 1919. gada aprīļa Piekalna vēstules rāda vēlmi sazināties ar cilvēku ārpus karadienesta: „Ļoti pateicos, ka manas vēstules nebijāt Jūs atstājusi bez atbildes. Jo es tamdēļ diezgan garlaikojos un bēdājos ar savu tagadējo dzīves likteni. Bet tad nu ir vismaz izdevība ar kādu mīļu cilvēku sarakstīties, tomēr laiks paiet īsāki un kaut kā nebūt ātrāki uz priekšu." Visiem šiem puišiem dienests bija zināmā mērā piespiedu lieta, viņi domāja, cerēja uz citādu dzīvi un apstākļiem.
Jā, protams, vēstules domātas citiem cilvēkiem, ne mums, taču tās ļauj lasīt tolaik rakstītos, izrunātos vārdus, ļauj saprast, kāda bija cilvēku dzīve toreiz, Latvijas valsts tapšanas laikā.
Daces Ādamsones vadībā tapis vēstuļu lasījums, ko 28. novembra pusdienlaikā varēs skatīt Madonas muzeja izstāžu zālēs.
27.11.2018.