Skaistā jūlija dienā grupa Jaunkalsnavas senioru klubiņa „Optimisti" dalībnieku devās uz Vīganti meklēt Staburaga pēdas.
Vīgantē, kur stalti parka koki sargā seno un tagadējo apmeklētāju soļus, mūs sagaidīja smaidoša gide Anita. Parkā apskatījām dziesmu svētku skulptūru „Dainu", kas jau izkļuvusi no ūdens (grāmatā „Atmiņu Daugava" fotogrāfs paspējis iemūžināt „Dainu" brīdī, kad tā vēl stāv vecajā vietā, bet jau ceļas ūdens). Pakāpusies sausā vietā, „Daina" stāv ar visu kokli. Skulptores Aleksandras Briedes „Daina" gan pārcelta uz Siguldu, bet kas tad ir tā, kura stāv Vīgantes parkā? Tāda pati vien ir – kalta granītā, arī kokli pieglaudusi? Varbūt senās „Dainas" mazmeita? Netālu redzējām arī Janci ar Marču no rakstnieka Valda „Staburaga bērniem".
Bijām ļoti nepacietīgi – Staburags, Staburags, kur bijis Staburags? Busiņš aizveda nedaudz tālāk, un ieraudzījām uzrakstu: „Staburags 275 soļi." Steidzāmies garām „Dieva ausij". Dažs saskaitīja 300 soļus, cits vairāk, cits mazāk, līdz kāpnītes noveda pa stāvo Daugavas krastu līdz ūdenim. Tur tiltiņš līdz skatu laukumiņam un – skatiens ūdenī. Jau atmiņā bērziņi uz Staburaga galvas un aukstais, tīrais, gardais avotiņa ūdens. Bet Daugavā saule tik sijāja zeltu. Vai tomēr sudrabiņu? Gide Anita vēl pārjautāja, kad īsti saulīte sijājot zeltu, kad – sudrabiņu.
Atceļā varējām mierīgi apskatīt „Dieva ausi", kurai steigā paskrējām garām, daudzviet ziedošās dienziedīšu liliju dobes, kā arī diženos, piemiņai stādītos ozolus.
Pilni pateicības par šo ekskursiju, par gides Anitas Dālderes pilnvērtīgo, dzejisko, silto stāstījumu atgriezāmies mājās.