Maijpuķītes nav pavasara paši agrīnākie ziedi, to ziedēšanas laiku norāda jau pats to nosaukums — tas ir pavasara pēdējais mēnesis maijs.
Tās izplatītas Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā un zied gan lapu koku mežos, gan dārzos. Kultivēt tās sāka XV gs., sevišķi iemīļotas tās kļuva Francijā, kur vietām vēl joprojām maija pirmajā svētdienā atzīmē maijpuķīšu dienu. Tās, gan dēvētas par „ieleju lilijām", jau pirms vairāk nekā 3000 gadiem minētas Bībeles Vecajā Derībā, Zālamana Augstajā dziesmā līgavas skaistuma raksturošanai. Botāniķa Kārļa Linneja tām dotais vārds „Convallaria majalis" norāda gan ziedēšanas laiku, gan auga iemīļotās vietas – ielejas. Angliski runājošos reģionos maijpuķītes dēvē par „Lily of the Valley" – ieleju lilija, tā saucas arī angļu rokgrupas „Queen" dziesma. Senajiem ģermāņiem maijpuķītes bija saullēkta dievietes un pavasara vēstneses Ostaras ziedi; atnākot kristietībai, viņu nomainīja Svētā Dievmāte. Par maijpuķītēm stāsta daudzas leģendas, turklāt tās vairumā vēstī nevis par prieku, bet gan par skumjām un asinīm. Kādā no tām maijpuķīte tā apraudājusi aizejošo pavasari, ka viņas ievainotās sirds asinis nokrāsojušas sarkanus auga mazos auglīšus. Seno grieķu medību dieviete Artemida reiz mežā uzdūrusies mežonīgu faunu baram. Tie sākuši viņu vajāt, dievietei nācies ilgi bēgt; viņas zemē nokritušās sviedru lāses pārvērtušās baltos ziediņos. Kristiešiem maijpuķītes ir Svētās Dievmātes, kura apraudāja krustā sisto Jēzu, zemē nobirušās asaras. Anglijā, Saseksas novadā stāsta leģendu par Svētā Leonarda cīņu ar briesmīgo pūķi Sinu – tur maijpuķītes ir Leonarda izlietās asinis. Skaistu pasaku stāsta brāļi Grimmi – kad Sniegbaltīte centās paglābties no ļaunās pamātes, viņai izbira krelles. Tagad tās ir balti ziediņi, kuros dzīvo mazie meža cilvēciņi elfi, tie noder par lukturīšiem rūķīšiem – naktīs tajos slēpjas saules zaķīši. Viduslaiku grāmatās par Nikolaju Koperniku viņš attēlots ar maijpuķīšu pušķīti rokā – laika biedriem Koperniks bija mazāk pazīstams kā astronoms, vairāk kā izcils speciālists matemātikā un tiesībās un kā labs ārsts – maijpuķītes tolaik bija viens no ārstniecības simboliem. Viss augs satur indi, tāpēc, lai arī tautas medicīna maijpuķīšu tinktūru jau izsenis ieteic tonusa celšanai un kā līdzekli pret daudzām slimībām, pašārstēšanās ir bīstama; Agatas Kristi kriminālromānos slepkavas nereti lieto maijpuķīšu ūdeni. Maijpuķītes ir iecienītas arī to aromāta dēļ, kas sevišķi intensīvs ir vakaros; 1765. gadā kāda Londonas parfimērija to ierakstīja smaržu pamataromātu sarakstā.
02.08.2024.