Auskaru izcelsme ir neskaidra, iespējams, tie parādījās dažādos pasaules reģionos vienlaikus.
Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka cilvēki tos nēsāja jau akmens laikmetā. Tie varēja būt piederības zīme kādai noteiktai ciltij, kopienai, tos gatavoja no kaula, gliemežvākiem, arī metāla, nēsāja kā amuletus, aizsardzībai pret ļauniem gariem. Tiem varēja būt statusu apliecinoša nozīme, vēlāk tie kļuva arī par rotājumu. Senāko, vismaz 7500 gadu seno, no nefrīta izgatavotu saglabājušos auskaru arheologi atrada Mongolijā. Senajā Ēģiptē dziļi ticēja, ka amuleti-auskari aizsargā, dziedina, nes veiksmi. Antīkajā Grieķijā un Romā bronzas, sudraba vai zelta auskarus valkāja gan vīrieši, gan sievietes, tā demonstrējot savu bagātību un sociālo statusu. Bībeles Vecajā Derībā, kamēr Mozus bija Sinaja kalnā, viņa brālis Ārons aicināja izraēļus izņemt savus zelta auskarus un radīt zelta teļu, ko varētu pielūgt kā Dievu. Persiešu sienas paklājos 550.-350. p. m. ē. attēloti vīrieši ar auskariem. Alpu kalnu ledājā atrastajai 5300 gadu senajai mūmijai bez 60 tetovējumiem bija arī caurumi ausu ļipiņās 10 mm diametrā. Viduslaikos auskaru dizains turpināja attīstīties, izmantotie materiāli kļuva daudzveidīgāki. Mainoties modei, mainījās arī auskaru popularitāte. Tie vēl joprojām bija arī valkātāja statusa apliecinājums, piemēram, amatnieku cunftēs auskaru kreisajā ausī zeļļiem bija jānopelna trīs apmācību gados. Ja kāds apkaunoja sava amata godu, viņam auskaru atņēma, vienkārši saplēšot auss ļipiņu. Arī tā laika jūrniekus, sevišķi pirātus bieži attēlo ar zelta auskaru ausī – ja jūrnieka līķi pēc kuģa bojāejas izskaloja krastā, tas sedza apbedīšanas izmaksas. Bez šiem speciāliem gadījumiem auskarus galvenokārt valkāja tikai augstdzimušie, arī bagātākie pilsētnieki. Modē nāca ausu āķīši ar tiem piekārtu dārgakmeni. XVII/XVIII gs. daudzviet Eiropā bija spēkā likumi, kas noteica, ko drīkst valkāt vienkāršie ļaudis, par to pārkāpšanu draudēja naudas sods, vīriešiem rotaslietas bija aizliegtas. Par ikdienā nēsājamu rotaslietu auskari kļuva tikai XIX gs., lētāki dārgakmeņu aizvietotāji, materiālu taupoša izgatavošanas tehnika padarīja tos pieejamus plašākiem pilsētnieku slāņiem, tie parādījās arī laukos. Nēsāja vienādu auskaru pāri – katru savā ausī, tiem bija jābūt saskaņotiem ar citām rotaslietām. Šis nerakstītais noteikums pastāvēja līdz septiņdesmitajiem gadiem. Tad auskari kļuva izteiksmīgāki, drosmīgāki un krāsaināki. Astoņdesmitajos gados modē nāca arī plastmasas auskari. Protams, joprojām pieprasīti bija arī dārgakmeņi un dārgmetāli.
19.09.2025.