Trotuāri, kas gājējus nošķir no pārējiem satiksmes dalībniekiem, zināmi jau kopš II gadu tūkstoša p. m. ē. sākuma; tā laika bruģēti ceļi ar trotuāriem atrasti Kjuļtepes pilskalnā Turcijā.
Par sakārtotu satiksmi rūpējās arī Romas imperators Jūlijs
Cēzars – viņš aizliedza privātiem zirgu pajūgiem pārvietoties pa pilsētas ielām dienas laikā; Romas pilsoņiem nācās līdz pilsētas robežai soļot kājām vai izmantot nestuves un tikai tur pārsēsties ratos. III gadu tūkstoša p. m. ē. beigās Ķīnas imperators Ciņs Šihuandi pavēlēja valstī ceļus būvēt vienādā platumā un transporta līdzekļus izgatavot ar vienādiem riteņu asu garumiem. Šāda kārtība pastāvēja arī Romas impērijā – romiešu ceļu bruģī, kas ir saglabājies līdz mūsu dienām, ir iegrauzušās vienāda attāluma rises. 1686. gadā pēc karaļa Pedro II rīkojuma Lisabonas ielās parādījās plāksnes ar uzrakstiem, kas regulēja transporta braukšanas tiesības, – mūsdienu ceļa zīmes „Dodiet ceļu" priekšteces; 1683. gada janvārī Krievijā tika izsludināts cara Pētera I un viņa brāļa Ivana V rīkojums, kas aizliedza maskaviešiem kamanās braukt neuzmanīgi, vadīt tās bez važoņa un ar pātagām sist gājējus. 1732. gadā imperatore Anna Ivanovna jau ar nāvessodu piedraudēja tiem, kas atļausies braukt „traki un neapdomīgi" un „kādus sist ar pātagām vai notriekt ar kamanām vai zirgiem". 1865. gadā, kad jau bija parādījušies braucamie ar tvaika dzinēju, Lielbritānijā pieņēma likumu, kas tiem atļāva braukt pilsētās ne ātrāk par 3,2 km/h, bet ārpus tām – 6,4 km/h. Satiksmes līdzekļa ekipāžā bija jābūt trim cilvēkiem: viens stūrēja, otrs uzmanīja dzinēju, trešais ar sarkanu karodziņu gāja 55 m pirms braucamā un brīdināja gājējus par briesmām. Obligātus numurus automobiļiem pirmoreiz ieviesa Parīzē 1893. gadā, uz plāksnītes bija mašīnas numurs, kas sastāvēja tikai no cipariem, kā arī tās īpašnieka vārds un adrese. Vairākās valstīs centās „sanumurēt" arī velosipēdus. Maskavā ciklistiem, kā tolaik dēvēja velosipēdistus, bija jāiegūst braukšanas atļauja, velosipēda numurs, tam jāpierīko lukturis un zvaniņš. Pasaulē pirmo luksoforu 1868. gadā uzstādīja pie parlamenta ēkas Londonā, to darbināja polismens, naktī signalizējot ar gāzes lukturi, dienā –
ar semafora spārniem. Drošāki elektriskie luksofori parādījās 1910. gadā ASV. Pirmo unificēto starptautisko ceļa zīmju sistēmu ar četrām zīmēm, kas apzīmēja dzelzceļa pārbrauktuvi, krustojumu, nelīdzenu ceļu un līkumotu ceļu, 1909. gadā apstiprināja 16 Eiropas valstu pārstāvji konferencē Parīzē. 1968. gadā UNESCO konferencē Vīnē 32 valstis (šobrīd – 73) parakstīja konvenciju par ceļu satiksmi, vienojoties par privātā transporta braukšanu pa to teritoriju, par terminiem, kopējiem standartizētiem noteikumiem un vadītāja apliecībām.
EGILS JUCEVIČS
2.12.2022.