Pirmās mūsdienu restorāniem līdzīgas ēstuves parādījās ap 1100. g. Ķīnā. Starp Ķīnas ziemeļu un dienvidu galvaspilsētām Handžou un Kaifenu XII gs. norisinājās intensīva tirdzniecība. Katrā Ķīnas daļā gatavoja atšķirīgus ēdienus, kurus cita reģiona iedzīvotāji ēst nevēlējās, tādēļ abu pilsētu dzīvīgākajos rajonos līdz ar viesnīcām, bāriem un bordeļiem radās visdažādākā līmeņa specializētas ēstuves, kas gatavoja ēdienus klientiem no citas valsts daļas. Varēja apmeklēt mazu ieskrietuvi, varēja – milzīgu iestādi ar galdiem un kalpotājiem, kur apkalpošana notika gandrīz kā mūsdienās.
Arī Romas impērijā pilsētās populāras kļuva publiskas pusdienu ieturēšanas vietas. Zemniekiem, vedot savus ražojumus uz tirgu, ceļā nereti pagāja vairākas dienas, tāpēc vajadzēja kaut kur pārlaist nakti un paēst, un stratēģiski izdevīgās vietās pie ceļiem parādījās ceļmalas krogi – ēstuves un lētas viesnīcas apvienojums. Maltītes tur pasniedza pie kopējiem galdiem, nebija nekādas ēdienu izvēles, visi ēda, ko nu virēja todien bija pagatavojusi. Pilsētās ļaudis nereti dzīvoja tādā šaurībā, ka normālas maltītes vispār nebija iespējams pagatavot, par ēdienu rūpējās tirgotāji ar ratiņiem vai pavāri uz ielas improvizētās virtuvēs. Varēja arī apmeklēt pilsētas krogus – tavernas, kur līdz ar alu un vīnu pasniedza arī ēdienus, piemēram, Anglijā – desas un ganu pīrāgu, Francijā – zupas un sautējumus.
Francijā viduslaikos gatavot ēdienus tirgošanai drīkstēja tikai ģildes, piemēram, miesnieku ģildes pārstāvji drīkstēja ne tikai nodarboties ar savu tiešo rūpalu, bet arī tirgot gatavu ēdienu. Ja cilvēks nepiederēja konkrētai ģildei, viņš nedrīkstēja pārdot gatavu ēdienu nekādā formā. 1765. g. Antuans Bulanžērs savā zupas veikalā Parīzē, netālu no Luvras, sāka tirgot jēra gaļas sautējumu. Ģildes viņu iesūdzēja, taču Bulanžērs uzvarēja tiesas procesā, palielināja piedāvāto sortimentu un virs durvīm uzrakstīja vārdus no Mateja evaņģēlija: „Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es gribu jūs atvieglināt." Šis moto viņa ēdnīcu padarīja slavenu, stāsta, ka tieši viņš pirmais to nosaucis par restorānu, no franču „restaurer" – ‘atjaunoties'. Viņa piemēram sekoja citi tirgotāji. Pirmajos restorānos piedāvāja kaulu novārījumu „buoillonrestaurant" – atjaunojošu buljonu. Tas bija viegli sagremojams, tomēr barojošs un iepatikās Parīzes tirgotāju aprindām. Viņiem nebija aristokrātiskas izcelsmes, bet, atsakoties no tumšas maizes, sīpoliem, desiņām un pievēršoties „smalkiem" ēdieniem, varēja demonstrēt, ka viņi ir jauna klase, kam nav sakara ar zemniecību. Jaunajos restorānos pusdienotāji sēdēja pie maziem galdiņiem, viņiem pasniedza drukātas ēdienkartes, kur bez buljona bija arī citi viegli ēdieni, piemēram, cālis, kā arī vīns. 70. gados dažas franču buljona ēstuves jau bija pārvērtušās par pirmajiem Francijas izslavētajiem restorāniem.
EGILS JUCEVIČS
3.12.2021