Pēc to
no-
ga-
tavošanās
laika redīsu
šķirnes var iedalīt četrās lielās grupās, no kurām vislielākā pārstāvniecība ir iecienītajiem pavasara redīsiem. Citas, lēni augošas, ir vasaras, rudens un pat ziemas šķirnes, tajās ietilpst arī redīsu radinieki — rutki. Redīsu dzimtene, visticamāk, ir Tālie Austrumi, kaut gan par precīzāku vietu zinātnieki vēl debatē, daži uzskata, ka Āzijā jau antīkos laikos bijušas sastopamas to savvaļas formas.
Ķīnā un Japānā tos audzēja jau sen, pat košuma dārzos. Šos dārzeņus pazina arī ēģiptieši un senie romieši, kuri tos ieviesa tagadējās Šveices un Vācijas teritorijā. Pa īstam populāri Eiropā tie kļuva tikai XVI gs., vispirms franču virtuvē, tad lēnām arī pārējās zemēs. Pateicoties siltumnīcām, tos tagad var audzēt visur, bet arī šodien visplašāk redīsus audzē Šveicē, sevišķi Vo, Bernes un Cīrihes kantonos. Līdz 3 cm diametram lielam, apaļam, ārpusē sarkanam saknes bumbulim ir asa garša, ko mazliet maigāku spēj darīt sāls. Tipisko garšu piedod sinepjskābe, kas saknes bumbuļa bojājuma gadījumā (apstrādājot vai sakožot) pārvēršas sinepjskābes oksīdos. Kā daudzi dārzeņi, redīsi ir īsta „dabas aptieka", tie ir piemēroti jebkurai diētai. 94 % to masas ir ūdens, 100 g redīsu dod tikai 14 kcal enerģijas (tos iesaka aptaukošanās gadījumos), toties tie satur 1 g olbaltumvielu, 0,2 g tauku, 2 g ogļhidrātu un 1,6 g balastvielu, kas dod sātīguma sajūtu, pektīnu, B grupas vitamīnus. Bagātīgs ir C vitamīna saturs – 100 gramos redīsu ir 27 mg šī mundruma avota – ceturtā daļa no cilvēkam nepieciešamās diennakts devas, arī dzelzs, kālijs, magnēzijs. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka redīsiem no seniem laikiem piedēvē dažādas ārstnieciskas īpašības. Tautas medicīna tos iesaka aknu un žultsakmeņu un reimatisko slimību gadījumos, tie mazinot nervozitāti un stiprinot nagus un zobus, izvadot lieko holesterīnu, to sinepjskābe pat sargājot no vēža. Redīsu sula ārstē kukaiņu kodumus, bišu dzēlienus. Tie nav ieteicami cilvēkiem ar gremošanas traucējumiem. Tos gan grauž tāpat – veselus, gan sagrieztus šķēlītēs liek uz sviestmaizēm vai pievieno salātiem, tiem piešķirot garšas un optiskos akcentus. Mazāk populāra ir redīsu lapu lietošana pārtikā, tos pievienojot salātiem vai zupām. No redīsu sēklām iegūst eļļu, tās potenciālais izlietojums varētu būt biodegviela. Austrumu zemēs (Japānā, Korejā), no redīsu saknēm senāk veidoja cilvēku figūriņas, ar kurām spēlējās bērni. Meksikas Oahakas štata pilsētās pirms Ziemassvētkiem, 23. decembrī, ir „Redīsu nakts", kad cilvēki sacenšas, kurš izaudzējis lielāko redīsu.
06.06.2025.