Ja kādam ir divas maizes, lai pārdod vienu un nopērk sev narcišu ziedus; jo maize ir barība tikai ķermenim, bet narcises baro dvēseli.
(Pravietis Muhameds)
Savu vārdu narcises ieguvušas no grieķu leģendas par skaisto, bet patmīlīgo jaunekli Narcisu – skaistuma dēļ viņā iemīlējās gan dievietes, gan sievietes, bet viņš visas atraidīja un aizvainoja, jo mīlēja tikai pats sevi. Atriebības dieve Nemesida, viņu sodot, lika iemīlēt pašam savu atspulgu spogulī; ieskatījies dīķa ūdenī, viņš tā vēlējās savienoties ar savu atspulgu, ka metās ūdenī un noslīka, bet krastā izauga skaistas puķes. Leģendu dzejā pārvērta romiešu dzejnieks Ovidijs. Narcišu dzimtene ir Vidusjūras reģions – Āfrikas ziemeļi, Āzijas dienvidrietumi, bet tās aug savvaļā arī Eiropas dienvidos, sevišķi Pireneju pussalā. Senākais to atradums ir baltu ziedu vainadziņš kādā senās Ēģiptes apbedījumā. Grieķu dzejnieks Stasinos, apdziedot Kipras ziedu krāšņumu, narcišu smaržu salīdzina ar dievu ēdiena ambrozijas smaržu, to ziedi attēloti Pompejas sienu freskās. Romieši smaržīgus ziedus izmantoja, rotājot mielastu galdus, tādēļ senators Kato narcises iesacīja audzēt tikai tuvu pilsētām, kur ziedus pārdot. Islāmā ziedus cienīja jau sen, tos uzskatīja par paradīzes atspulgu uz zemes. Viduslaiku Eiropā ziedus klosteru dārzos audzēja tikai kā ārstnieciskos augus. XII gs. rakstniece, komponiste, filozofe un pirmā sieviete-zinātniece mūķene Hildegarde no Bingemas, piemēram, par peonijām saka tikai: „Tām ir uguns krāsas ziedi un laba iedarbība – tās līdz pret drudzi." Bet cits viduslaiku zinātnieks Albertus Magnuss narcises vispār apraksta kā „puravam līdzīgas". Tā laika mākslinieki narcises gan glezno, sevišķi krustā sišanas ainā – tās simbolizē augšāmcelšanos. Renesanses laikmetā modē nāk parki un dārzi ar pēc iespējas eksotiskiem augiem, un no dienvidiem visā Eiropā izplatās tulpes, hiacintes un narcises – tās gan nav tik populāras kā tulpes. 1613. gadā Eiropā pazīst jau 43 to šķirnes (šodien – ap 24 000), no Stambulas ieved pirmās pildītās narcises. Narcises kļūst ļoti populāras Nīderlandē un Lielbritānijā, angļu romantisma pārstāvis Viljams Vodsvorts tām veltī dzejoli. 1884. gadā Lielbritānijā notiek pirmā narcišu audzētāju konference, 1889. gadā dibinās „Narcišu biedrība", kas ik gadu apbalvo sevišķi atraktīvās šķirnes. Pasaulē vadošo izdevumu narcišu audzētājiem gan izdod „Amerikāņu narcišu biedrība". Kopš XIX gs. narcise ir Velsas nacionālais zieds un simbolizē dabas atmodas optimismu. Narcises, sevišķi to sīpoli, ir indīgas, bet no tām iegūst zāles pret Alcheimera slimību. Narcises kā pavasara ziedi ir gan atdzimšanas un augšāmcelšanās, gan – leģendas dēļ – nelaimīgas mīlestības simbols. Dāvinot pušķī, tās saņēmējam nes prieku un laimi, bet viens pats zieds – piesauc nelaimi.
EGILS JUCEVIČS
22.04.2022.