Kad cilvēki iemācījās iegūt uguni, radās iespēja barību apstrādāt termiski; vispirms cepot, pēc tam — vārot. Uzkrājās zināšanas par ēdienu gatavošanu, tās, tāpat kā citās jomās, tālāk nodeva mutiski, bet, kad radās rakstība, atlika vairs tikai viens solis līdz ēdienu receptēm un to apkopojumiem — pavārgrāmatām.
Vecākā līdz šim uzietā ir senajā Babilonijā atrastā no apmēram 4000. gada p. m. ē., rakstīta ķīļrakstā uz māla plāksnēm. Pirms tām gan fiksētas dažas atsevišķu ēdienu receptes. Trīs plāksnes bija gandrīz veselas, no ceturtās saglabājušies fragmenti. Lielākā daļa no tajās ietvertajām receptēm ir par buljoniem un sautējumiem, un ir skaidrs, ka tās ir tikai daļa no liela plākšņu krājuma. Tās liecina, ka tieši šajā laikā radās jaunievedums – gatavošana ūdenī. Receptes pamatā ir tikai ēdienu sastāvdaļas, kas gan bieži nav precīzi atšifrējamas, un nelielas gatavošanas instrukcijas, iespējams, domātas pieredzējušiem pavāriem. Sicīlijas pavārs Mifeks pierakstījis pirmo zināmo Eiropas recepti, ko savā IV gs. beigu kompilācijā „Par ēdienu gatavošanu" iekļāva romiešu gardēdis Marks Gavijs Apicijs. Pēc Romas impērijas sabrukšanas Eiropā šajā jomā iestājās tūkstoš gadu ilgs klusums. Līdz XV gs. vidum pavārgrāmatas rakstīja rokrakstā, to patērētāju loku ierobežoja lasītprasme – tā piemita retam. To instrukcijas bija paredzētas turīgo un aristokrātu virtuvēm, kur jau pārzināja pamata paņēmienus, tās reti minēja sastāvdaļu daudzumus vai izskaidroja labi pazīstamus gatavošanas veidus. XIV-XV gs. Vidusjūras reģionu kā kulinārijas centru nomainīja Parīze, un jau XIV gs. iznāca pavārgrāmata „Le Viandier" ar apmēram 130 receptēm. 1393. gadā iznāca „Parīzes namatēvs", ne tik daudz pavārgrāmata, cik vecāka vīra pamācība sievai, kā būt labai saimniecei; bez ēdienu receptēm tā saturēja padomus dārzkopībā, etiķetē un pat seksa jautājumos un kļuva par paraugu līdzīgiem izdevumiem – nevis profesionāliem pavāriem, bet gan sieviešu pamācīšanai. Kad parādījās Gūtenberga iespiedprese, pavārgrāmatas drukāja lielā skaitā. Bestsellers bija 1475. gadā Bartolomeo Sači latīniski sarakstītais „Par godājamu prieku un veselību", kurā apkopota pavāra Martino da Komo pieredze. Otra Sači grāmata „Darbs par virtuves mākslu" iznāca 1570. gadā, un ir pirmā pavārgrāmata pasaulē, kurā iekļautas ilustrācijas. Mainījās patērētāju kontingents, tās pirka arī vidusšķiras pārstāvji, galmu un augstmaņu šefpavārus nomainīja sievietes pie mājas pavarda. Pavārgrāmatas kļuva obligātas katrā daudzmaz pārtikušā saimniecībā.
06.12.2024.