Vasarai Madonas muzejs gatavo plašāku izstādi par Pirmo pasaules karu un latviešu strēlniekiem tajā.
Pirms 100 gadiem rakstīts aicinājums „Pulcējaties zem latviešu karogiem!", kaut tobrīd tādu atzītu karogu vēl nemaz nebija. Nākamo piecu gadu laikā strēlnieki piedalījās cīņās Rīgas frontē pret Vācijas karaspēku, pēc tam arī daudzviet Krievijā, tad atkal Latvijā, pie tam frontes abās pusēs. Šiem notikumiem bija būtiska nozīme Latvijas Republikas izveidošanā.
Ir bijušas pāris reizes, kad muzejs strēlnieku tēmai pievērsies vairāk, pirms gadiem 30-40 bija vēl dzīvi paši kādreizējie karavīri, nu varam satikt viņu pēctečus. Krājumā vairāk ir fotogrāfiju, arī dokumentu. Attēlos iedziļinoties, šodien dažkārt jāmeklē papildu ziņas, lai saprastu kopsakaru. Mazāk mums lietisku priekšmetu. Paldies sakām sarkanietim Valdim Cīrulim. Viņš izstādei aizdevis simtgadīgu ieroču eļļas kanniņu un karavīra ūdens blašķi, arī kādreizējo munīciju. Varbūt vēl kādās mājās glabājas lietas vai attēli no Pirmā pasaules kara laika, kuras šai gadījumā vērts parādīt citiem? Mēs to labprāt izmantotu izstādē. Izpalīdzīgi solās būt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs un Ikšķiles novada kultūras mantojuma centrs „Tīnūžu muiža".
Karu pieminējām arī pagājušā gada izstādē par ģimeni. Citēšu divas rakstu liecības, ko toreiz neizmantojām. Pirms 10 gadiem Meirānu pusē ieguvām Jāņa Priednieka (1884-1968) sūtītu pastkarti brālim Valdemāram. Savas strēlnieku rezerves bataljonā Tērbatā uzņemtās fotogrāfijas otrā pusē viņš raksta: „8. martā 1916. g. Sveiks, mīļo brālīt. Sirsnīgi sveicinu ar šīm rakstu rindiņām. Saņem no manis sirsnīgas labasdienas. Es, brālīt, saņēmu tavu vēstuli, kuru manim biji rakstijis. Es tagad esmu vesels līdz šim. Tad man nav ko vairāk ko rakstīt. Tad paliec sveiks un vesels līdz redzēšanai. To raksta brālis J. Priednieks." Vēstījums īss, laikam jau galvenā ziņa ir tā, ka rakstītājs dzīvs.
Nedaudz garāka ir uz Kraukļu „Strēdelēm" 1915. gada oktobrī rakstītā pastkarte, kurā Edvarts Virza (1883-1940) interesējas par apmešanās iespējām tēva ģimenei. „A. god. jkdze! Rūgta nepieciešamība spiež mani mana tēva vārdā pie Jums griezties. Vai Jūsu mājā neatrastos telpas priekš 8 cilvēkiem, 1 zirga un 3 govīm. Šie četri dzīvnieki mums vēl atlikušies no visas mūsu saimniecības. Ja tur pie Jums varētu dabūt sienu un rūmes – mēs būtu ļoti laimīgi. Par visu Jums tiktu atlīdzināts. Kad telpu nebūtu Jūsu mājās – varbūt Jums Jūsu apkārtnē zināmas kādas mājas, kurās varētu ievietoties. Ceru, ka neatstāsiet šo manu karti bez atbildes. Sveicieni arī Jūsu māsas jkdzei. Visā cienībā Jūsu E. Virza." Kurzemes un Zemgales bēgļi pagaidu mājvietu atrada arī mūsu pusē, dzejnieks pēc gada iestājās 5. Zemgales strēlnieku pulkā.
Madonas apkārtne karā necieta tik ļoti, kā Pierīga, Ķekavas mežos vēl pagājušajā rudenī atradu tā laika šāviņu čaulas. Mūsu pusē bija piefrontes josla, kas arī dzīvi iespaidoja. Piemēram, nesen Rīgā arhīvā pārlapojot divdesmitajos gados apkopotās ziņas par Madonas apriņķa skolām, uzzināju par kara dienu mācību pārtraukumiem. 1915.-1917. gadā uz tādu vai citu laiku skolu ēkas aizņēmušas ar karu saistītas iestādes Bērzaunē, Bučauskā, Cesvainē, Grostonā, Kārzdabā, Ļaudonā, Liepkalnē, Praulienā, Saikavā, Sarkaņos, Sāvienā, Vestienā.