No piecdesmito gadu otrās puses atceros, kā skolēni lasīja kartupeļus Praulienas kolhozā. Zirga vilkta tarkšķoša mašīna ar rotējošām ķepiņām izsvieda lemeša izcelto augsni un kartupeļus metrus trīs platā joslā. Mūsu uzdevums salasīt grozā, pamanīt arī ar zemi pusapbērtos.
Gandrīz trīsdesmit gadus vēlāk to darīju līdzīgā veidā, tikai nu jau aiz traktora, kad no pilsētas darbavietas bijām kārtējā rudens talkā. Un nu nesen uzzināju, ka 1938. gadā Praulienas „Lībiešos" dzīvojošais Pēteris Elksnītis (1879-1963) patentēja „Tupeņu lasītāju", kas pievienojams tai pašai iepriekš minētajai zirgvilkmes mašīnai. Lasītājā kartupeļus kopā ar augsni uzsviež uz rotējoša slīpa elevatora sieta, caur kuru zeme izbirst, kartupeļus savāc tvertnē – vairs nav vajadzīgi cilvēki, kas tos lasītu no zemes.
Tas nebija vienīgais Elksnīša izgudrojums. Dāņu uzņēmums „Silkeborg" 1926. gadā no viņa atpirka tiesības ražot ar piena pārstrādi saistītas iekārtas, kurām Latvijā izgatavotājs neatradās. Pēteris Elksnītis tolaik bija Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības (LPCS) tehniskās nodaļas vadītājs. Viņa darbavieta gādāja par pienotavu un krejotavu celtniecības un pārbūves plāniem, arī par to tehnisko aprīkojumu. Tik tiešām lielāko daļu 1923.-1931. gadā celto pienotavu projektu parakstījis Elksnītis. Citur cēla jaunas ēkas, citur pārbūvēja esošās, arī kādreizējās muižās, kuru izmantojumu izmainīja agrārreforma. Šodien piena pārstrāde ļoti mainījusies, mūsu pusē tā notiek vienīgi Lazdonā un Cesvainē. Savā ziņā tieši ar Cesvaini saistīti pēdējie Elksnīša darbi. Pienotava atradās kādreizējā Cesvaines muižas sierotavā. Uz turieni tālākai pārstrādei sviestā veda krējumu no Aizkujas, kur agrākajā Krustakrogā darbināts ar roku griežams separators. 1931. gada vasarā Cesvaines piensaimnieku sabiedrības valde nolēma, ka sakarā ar pieņemtā piena palielināšanos tur vērts izmantot tvaika dzinēju – lokomobilī. Jaunajai krejotavai plānoja pārbūvēt Aizkujas muižas saimniecības ēku, kas piederēja jaunsaimniecībai „Ceļmalas". Projektu izstrādāja Elksnītis, pats arī sekoja pārbūves gaitai. Pārbaudot būvdarbus, viņš krita no vairāku metru augstuma un smagi traumēja muguru, tā nu 1932. gada pavasarī nācās no darba Rīgā aiziet. Sekas bija atstājusi arī ļoti stiprā sišana ar kazaku nagaikām 1905. gada vasarā, kad tie meklēja starp praulēniešiem uzbrukuma dalībniekus Svārpstu silā.
12. februārī novadnieka 145. dzimšanas diena. Viņš nācis no Lazdonas pagasta „Vēveriem", kas tagad Madonas teritorijā netālu no slimnīcas; jaunekļa gados mācījies un arī strādājis kalēja amatā Lazdonā, tad Praulienā, mūža otrā pusē dzīvoja sievas vecāku mājā „Lībiešos". Stājoties darbā LPCS 1923. gada sākumā, Elksnītis anketā par izglītību ierakstīja „Vidējā, pa daļai augstākā tehniskā". Tehniskās skolas pārbaudījumiem viņš sagatavojās pašmācībā, galvenokārt izmantojot 1901.-1902. gadā Rīgā izdotās burtnīcas ar kopējo nosaukumu „Būvskola. Mašīnu būvskola". Tās izdeva Vestienā dzimušais Puriņu Klāvs (Nikolajs Roberts Puriņš, 1858-1935), kas jaunībā Rīgas Politehniskajā institūtā mācījās arhitektūru, vēlāk vairāk pievērsās žurnālistikai. Burtnīcu liela daļa veltīta matemātikas apgūšanai ar praktisku pielietojumu, bet arī ievadīja būvamatnieka un mašīnu mehāniķa zināšanās. Tas ļāva kalējam 1910. gadā nokārtot eksāmenus un turpmāk saukties par tehniķi. Vēl pirms Pirmā pasaules kara viņš strādāja sabiedrībā „Konzums" Rīgā, piedalījās jau tolaik pienotavu iekārtošanā. 1919.-1920. gadā tehniķis Latvijas Zemkopības ministrijas uzdevumā pārbaudīja lauksaimniecības tehnikas stāvokli (kara gados tā bija cietusi), izmantošanas iespējas. 1919. gada rudenī viņš, piemēram, piedalījās Siguldā pirmajā no Zviedrijas ievestā traktora izmēģināšanā.
Tā nu sanāca, ka divdesmitajos gados tieši ar būvprojektiem iznāca daudz darboties pa visu Latviju. Vairāk ko zinu par Madonas apkārtni. Šodienas viesu namiem Vestienas „Jāņlejās" (tagad „Kālezers") un Bērzaunes „Kalnozolā" („Šubrakrasti") plāni zīmēti kā pienotavām. Kaut kur līdzīgās ēkās dzīvokļi vai cits izmantojums, daudzas arī pamestas, nojauktas. Savā ziņā interesants gadījums ar kādreizējo Jauno krogu Kalsnavas pagasta Jāņukalnā pie Vietalvas-Bērzaunes ceļa. 1926. gadā Elksnītis sagatavoja plānu kroga pārbūvei. Stadulā uz Vietalvas pusi paredzēta pienotava, otrā galā – telpas pagasta valdei, jumta daļas izbūvē dzīvokļi. Taču noprotams, ka ieceres mainījušās. 1929. gadā Elksnītis veic pārprojektēšanu. Pagasta valde savā galā paliek, bet pienotavas vietā telpas veikalam. Šis plāns arī tiek realizēts. Pagasta valdes telpas svinīgi atklāja 1930. gada 7. septembrī. Tagad tur pagasta kultūras nama filiāle.
Arī citi arhīvā saglabājušies projekti rāda, kā dažreiz paredzēto nācās mainīt. Tā Jumurdā sākumā plānots liels divstāvu nams pienotavai, uzcēla gan krietni mazāku, kurā izvietota krejotava. Tas jau bija savā ziņā tāds tipveida projekts. Līdzīgu īstenoja Lubānas pusē „Birzniekos" tuvu pie robežas ar Jaungulbenes pagastu, arī Grašos. Savulaik pienotavas bija zināmi apkārtnes saimnieciskie centri – bieži vien līdzās tai arī veikals, telefonu centrāle, ne reti ēkā arī kādas sarīkojumu telpas. Ik rītu tur apgrozījās daudz cilvēku – piena piegādātāju.
09.02.2024.