Madonas novada ezeri un lauki
Cesvaine ziemā
Cesvaines pils
Meža taka Madonas apkārtnē
Baltie loki Madonas parkā
Reklāma — × 150 px

No Gaujas krasta Valmierā – līdz „Baltužēniem” pie Viešūra ezera…

Redakcija

Autors • 29.12.2020.

Burtu lielums

(Turpinājums no18., 23. decembra numura)
Visādībās ar Visvaldi
ĒRIKS HĀNBERGS
Piecpadsmit gadu garumā apciemojām 500 lauku sētas. Pirmais kritērijs bija – sakoptība. Viktorija un Visvaldis Lācis trīskārt piedalījās konkursā. Pirmoreiz – 1996. gadā, kad tēma bija "Avots lauku īpašumā". Otrreiz – 2001. gadā – "Gudrību centrs lauku sētā". Trešoreiz – 2005. gadā – "Pašu izprātotas vai pārmantotas neparastības lauku sētā".

2005. gada vērtētājas un balstītājas bija arī akciju sabiedrības "Latvijas Finieris" personības Monika Ciula un Juris Biķis.

Lāču ģimenes prēmējums bija neparasts: "Latvijas Finiera" vadītāji un speciālisti kopā ar žūrētājiem aizdevās uz apsveicamo mītnes vietu un iestādīja bērzaudzi.
Pirmajā konkursā priecājāmies par avotiņa ietecējumu Kaķīša (Viešūra) ezerā vizuālo izakcentējumu.
Otrajā konkursā apbrīnu paudām par Visvalža unikālo bibliotēku. Lācis cītīgi piedalījās sava novada ļaužu izglītošanā, dāvinādams vērtīgas zinātniskas grāmatas vietējām bibliotēkām. Un konsultēdams interesentus savas mājas otrajā stāvā, kur pārredzami iekārtota grāmatu krātuve.
Mēs gadu gaitā, vairākkārt viesojoties pie Lāčiem, uzskatāmi pārliecinājāmies, kā saimniekpāris neatlaidībā skaisti un praktiski iekopj zemi un ērtai dzīvošanai un viesmīlībai māju. Viktorija allaž uzturēja sirsnības gaisotni, rūpēdamās par cienastiem un rosinādama ik pa brīžiem ieturēties, lai Visvaldis un viesi nepagurtu spraigajās sarunās.
Lūkojumu izbraukumos daudz ko uzzinājām par Madonas rajona (vēlāk – novada) Vestienas Baltužēniem: kopplatība 16,3 hektāri, no tiem 7 hektāri – pļavu un ganību, viens hektārs – augļu un sakņu dārzs, 8 hektāri – mežs. Ēkas: 1984. un 1985. gadā būvēta gāzbetona dzīvojamā māja, apšūta ar ķieģeļiem. Apkure – autonoma. Sūknis no ezera sūknē ūdeni 270 metrus augšup uz 500 litru tilpni ēkas bēniņos. Kanalizācijas ūdeņi pa liela diametra novadcauruli tiek novadīti līdz 3 metrus dziļai nosēdakai.
Fonds "Tēvzeme" nominēja Baltužēnus par daiļdārzu 1977. gadā un par skaistāko lauku sētu atpūtai 1999. gadā.
Par tapšanu un sakopšanos saimniekošanas sākumgados – Visvaldis Lācis: "No sovhoza "Vestiena" ar Jāņa Valdmaņa gādību dabūju vienu lieltilpni. Šo cilindru metinātājs gareniski pārgrieza uz pusēm. Vienu pusi uzstādīju mazā nogāzītē blakus saimniecības ēkai tā, lai ikgadējo kūtsmēslu kravu traktors piebraucot ērti varētu izkraut. Tilpni pārsedz plāksnes, kas atbalstās koka rāmī. Tilpnes vienā galā metinātājs izgrieza mazas durtiņas, kuras atverot es vai Viktorija ar ķerru varam iebraukt. Pakāpeniski izvedot kūtsmēslus, arvien noceļam no pārseguma plāksni, lai vieglāk tiktu klāt pie atlikušajiem kūtsmēsliem. Tādā veidā mēs pasargājam kūtsmēslus no nezāļu sēklu iekļūšanas tajos. Un lietus neko neaizskalo projām.
Par vēl vienu neparastību var uzskatīt Kaķīša ezera krastmalu, kas taisnā līnijā no mūsu dzīvojamās ēkas atrodas 250 metru attālumā. Gandrīz itin visās vietās, izņemot dažās laivu novietnēs, ezers krastmalā ir apaudzis ar blīvu niedru joslu. Pēc sazināšanās ar Bioloģijas fakultātes mācību spēkiem un, paklausot norādījumiem, mēs ar dēlu Māri, regulāri pļaujot niedres, esam izskauduši niedru joslu bez ķimikālijām. Agrākajos gados, ejot peldēties, blīvās niedru joslas un ezera straumes vājā tecējuma dēļ pie kājām piesūcās dēles. Pēc mūsu pļāvumiem dēļu vairs nav. Tām nepatīk brīvi plūstošās straumes skalošanās gar krastu.
Lai ezermalā būtu patīkami uzturēties, mēs abi ar Viktoriju krastmalu ar stumjamo pļaujmašīnu regulāri izpļaujam. Viktorija gar krastu ierīkojusi košumdārziņu."

Lēnprātībā un pēkšņumos
Vienureiz, kad ar Aivaru Berķi un Imantu Ziedoni ciemojāmies Baltužēnos un nesteidzīgi baudījām Viktorijas pusdienpiedāvājumu, Visvaldis bilda: "Es vairs politikā neiešu, jo esmu nesavaldīgs." Tā Lācis tobrīd domāja, bet pagāja laiks, un ļoti aktīvā personība atkal sevi pieteica. Vinnēja un zaudēja. Zaudēja un vinnēja. Kā nu kuro reizi.
Tās pusstundas un stundas, kad Visvaldis Lācis uzturējās "Neatkarīgās Cīņas" ("Neatkarīgās Rīta Avīzes") redakcijā, mums ar Andri Jakubānu bija mundrinošas. Allaž jaunu ierosu bagātas.
Ciemiņš no Gaiziņa kļuva par avīzes autoru. Vairākus gadus vēlāk, kad klajā nāca publicista grāmata apgādā "Jumava" – "Latviešu leģions", autors titullapā ierakstīja: "Ērikam Hānbergam – pateicībā par kādreiz man doto iespēju publicēt rakstus Jūsu vadītā laikrakstā par vēstures problēmām. Visvaldis Lācis. 23.05.2006."
Mūsu sadarbība bija produktīva vairāku gadu garumā. Dažkārt attiecības samilza, ja nācās tekstu īsināt. Autoru satrauca arī valodnieciski rediģējumi. Bija reizes, kad ciemiņš no Gaiziņa stipri aizcirta durvis ar piebildi, ka aizdodas uz neatgriešanos. Par laimi, sakāpinājumi noplaka, un autors atkal bija klāt.
Ziemas spelgoņā trauksmaina vēsts – izgājis no ierindas ūdenssūknis. Tūdaļ māju apdraudēs sals. Neesot naudas, par ko nopirkt jaunu. Lietišķi turpinām – cik? Pietikšot ar pusotrasimta latiem. Izlīdzējām.
Pagāja laiks. Visvaldis bija ieradies atdot parādu. Es todien negadījos redakcijā. Atbraucējs man bija atstājis lakonismu: "Ērik! Es biju pulksten 14.50 grāmatvedībā un samaksāju 200 latus, tas atbilst inflācijas procentiem, jo saņēmis esmu 150 latus. Grāmatvedībā nezināja, kā summu iegrāmatot. Es izteicu savu priekšlikumu, un atdotā summa tika ierakstīta tā: avanss par nepadarītu darbu tiek atmaksāts.
V. L.
Post scriptum: Paldies par uzticēšanos!"

Epizode ar nelielo aizdevumu un tā atdošanu ir Visvaldi papildraksturojoša. Kad mūsu autors zvanīja par ķibeli, teicu, ka redakcija sūkņa pirkšanu nokārtotu. Kā daudzu avīzē publicētu rakstu autoram. Nē! Tādu dāvinājumu Visvaldis noraidīja. Tikai aizlienēt, ja var.
Pēc atstātās zīmītes izlasīšanas zvanīju un bildu, ka par to inflāciju nez vai vajadzēja. Visvaldis atbildēja, ka, nemaksādams procentus, viņš nejustos komfortabli.
Vienudien Visvaldis ieradās saskumis un sapiktojies: "Man jāpierāda, ka es kaut kas esmu! Ja es nevaru pierādīt, tad es nekas neesmu!"

Kas bija noticis?
Daudzu publisku runu teicējs, daudzu publicistisku rakstu autors jutās pagalam aizvainots, ka nav varējis kā pētnieks tikt pie pirmavotiem. Ar personas dokumentu vien esot par maz. Ar kādām tiesībām kaut kāds Visvaldis Lācis būtu pielaižams dažādu institūciju un valsts arhīviem? Es vairs neatceros tik detalizēti konkrētības, bet atceros tagad vairs nepierādāmos secinājumus, ka Visvaldis Lācis atraidīts tieši tālab, ka viņš ir Visvaldis Lācis, kurš kādā no tribīnēm ir paudis kaut ko nepieņemamu kādam, kuram teikšana par pētnieku pielaišanu vai nepielaišanu pirmdokumentiem.
Toreiz Visvaldis ieminējās: "Ja man būtu kāds dokuments…" Vienojāmies, ka tāds dokuments varētu būt Žurnālistu savienības biedra apliecība. Lāča veikums atliku likām atbilda iestāju nosacījumiem. Es uzrakstīju ieteikumu. Andris Jakubāns parakstīja "Neatkarīgās" rosinājumu, atbalstu pauda Madonas laikraksta redakcija.
Pēcāk Visvaldis Lācis, tencinādams par balstījumu, stāstīja, ka profesionāļa biedra karte sekmējusi rakstītāja ikdienu. Ne Visvaldis, ne es publiski neplātījāmies, bet draugu, paziņu un profesionāļu aprindās reizēm palepojāmies gan: Visvaldis, ka uzņemts Žurnālistu savienībā, un es, ka man ir bijis gods ieteikt populāro Visvaldi Lāci!

(Turpinājums sekos)


30.12.2020.

Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku

Abonē eStars.lv un lasi vairāk

Ar digitālo abonementu no 1,99 €/mēn. tu piekļūsti visiem portāla eStars.lv rakstiem. Vēlies vairāk? Izvēlies E-avīzi vai drukāto laikrakstu.

Pievienojies sarunai

Pievieno komentāru

Komentēt vari arī anonīmi — pietiek norādīt vārdu.

Reklāma — × 150 px