(Turpinājums. Sākums 4. oktobra numurā)
Izrādījās, ka skolotāja Indriksona dzīves ceļš līdz Ļaudonai bijis ļoti grūts un sarežģīts. Skolotājs dzimis 1903. gadā Rūjienas pusē zemnieku ģimenē. Trīs dēli — Rūdolfs, Rihards un jaunākais — Alfrēds. Vēl zēns būdams, Alfrēds sapratis, ka grib būt izglītots, grib labāku dzīvi, nekā redz visapkārt. Diemžēl viņš nevarējis paļauties uz vecāku rocību, vajadzējis rēķināties tikai ar paša iespējām. Vispamatīgākās zināšanas ar vismazākajiem izdevumiem varēja iegūt, studējot teoloģiju. Jauneklis izvēlējās šo ceļu un, studijas beidzot, kļuva mācītājs Lestenes draudzē.
Un tad liktenīga vasara. Draugs, Lejasciema mācītājs, uzaicina Alfrēdu ciemos. Tur viņš iepazinās ar simpātisko Annu Galeju, jaunu skolotāju. Anna bija beigusi Valmieras pedagoģisko skolu. Valmierā bija mācījušies arī pārējie Galeju bērni, un tēvs viņiem vedis pārtiku no Lejasciema pa Gauju ar plostu. Drīz vien Anna kļuva jaunā mācītāja Indriksona dzīvesbiedre. Tie bija trīsdesmitie gadi. Piedzima abas meitas – Vizma un Gunta. Alfrēds turpināja mācīties pašizglītošanās ceļā. Dzīve bija sakārtota, skaista.
Taču sākās Otrais pasaules karš. Jaunais mācītājs veica kapelāna pienākumus. Notikumu attīstība lika domāt par nākotni. Svešvalodu zināšana, gadiem ilgā literatūras studēšana, zināšanas par cilvēka iekšējo pasauli, psiholoģiju ļāva pieņemt lēmumu kļūt par skolotāju. Šis ceļš izrādījās grūts un sāpīgs. Arī izglītības iestādes izturējās visai piesardzīgi. Domāju, tur visi drebēja savu krēslu dēļ…
Skolotāja gaitas Alfrēds Indriksons uzsāka Lejasciemā, tad tika pārcelts darbā uz Valku.
Ļaudona kļuva par īsto Indrik-sonu ģimenes darba un dzīves vietu. Skolotājs visai drīz kļuva visu atzīts kolēģis. Viņš nāca ar jaunām idejām. Viņam patika pārskatāma, sakārtota vide. Tika ieviesti sekmju grafiki. Viena lieta – atzīmes dienasgrāmatā, kuras pārzina pats un nedēļas beigās redz vecāki, bet pavisam citādi, kad saņemtās atzīmes grafiskas līknes veidā ir visas klases acu priekšā. Tas visiem lika saņemties. Katru pirmdienu skolotāji vērtēja arī klašu sekmību. Skolotājs Indriksons neatzina klaju moralizēšanu, viss bija jāpanāk ar darbu.
Mūsu ģimenei ar skolotāju Indriksonu bja īpašas attiecības. Mēs esam trīs māsas, dzimušas ik pēc četriem gadiem. Un tā nu iznāca, ka mums visām vidusskolā klases audzinātājs bija skolotājs Indriksons. Varbūt tieši tāpēc vecākā māsa Nora sadraudzējās ar Vizmu, arī ar viņas bērniem. Tagad, kad mūžībā devušies gan skolotājs, gan Vizma, par Ļaudonu interesējas mazmeita Agnija. Viņa glabā, pēta vectēva atstāto bagāto arhīvu un daudz varēja pastāstīt arī man.
Skolotājs ļoti mīlējis Ļaudonu. Viņa atstātajos dokumentos paša zīmēts pilsētiņas plāns, kurā redzamas skolēnu dzīves vietas.
Plāns uzzīmēts arī Ļaudonas sila takām. Interesanti, ka jau vairākas vasaras pa šīm takām skrien orientieristi dažādu līmeņu sacensībās.
Vai skolotājs paredzēja šādu iespēju?! Viņš vienkārši mīlēja šos mežus.
Visa ģimene bija lieli ogotāji, sēņotāji. Jau būdams lielā vecumā, 92 gados, viņš vasarās vēl gājis uz mežu izlūkot melleņu vietas, lai varētu dot ziņu saviem rīdziniekiem.
Vaicāju vairākiem skolasbiedriem, kādas ir viņu atmiņas par skolotāju Indriksonu. Un visi kā sarunājuši teica – „Apbrīnojami smalkjūtīgs cilvēks". Un tā jau arī bija.
Mans klasesbiedrs, dakteris Pēteris Ošs atcerējās mūsu brīnišķīgo braucienu ar velosipēdiem uz Gaiziņu. Izrādās, ka skolotājs pasaucis zēnus un teicis – „Es zinu, ka jūs esat lieliski braucēji, taču padomājiet arī par mani, padzīvojušu cilvēku. Turēsimies visi kopā"! Dīvaini – mūsu sportiskais audzinātājs un viņa pirmskara ērenpreiss… Un Pēteris sapratis, ka ne jau par sevi skolotājs lūdz domāt, bet par meitenēm, lai viņām nav jāpaliek vienām.
Kādā pavasara dienā, ievziedu laikā, skolotājs ar zēniem (bez mums, meitenēm!) devušies laivu braucienā pa Aivieksti. Pēteris bijis vienā laivā ar skolotāju. Braucienam beidzoties, viņš strauji parāvis laivu krastā. Skolotājs zaudējis līdzsvaru un iekritis ūdenī. Nabaga Pēteris šausmās sastindzis. Bet skolotājs, izkāpis krastā, mierīgi teicis: „Tā notiek, ja rīkojas neapdomīgi".
Skolotājs prata aizstāvēt savus audzēkņus. Manas māsas Noras klasē mācījās Aivars, divus gadus vecāks par pārējiem skolēniem. Pēckara gados tā mēdza būt. Vidusskolas pēdējā gadā pirms eksāmeniem viņam pienāca pavēste par obligāto karadienestu. Nelīdzēja ne paša, ne vecāku lūgumi ļaut pabeigt vidusskolu. Nācās padoties. Klasesbiedri jau sarīkoja atvadu balli. Nepadevās vienīgi audzinātājs. Viņš piezvanīja „Cīņas" redakcijai. „Cīņa" tolaik bija ietekmīgākais laikraksts. Un viss beidzās laimīgi! Aivars absolvēja vidusskolu, iestājās universitātē. Tur bija arī militārā katedra, un obligātais karadienests viņam gāja secen. Aivars kļuva ievērojams speciālists un sirdī bija dziļi pateicīgs skolotājam Indriksonam.
Vectēva arhīva dokumentos Agnija atradusi arī vēstules, ko skolēni rakstījuši savam audzinātājam. Un iedomājieties – viņa atbildes vēstuļu melnrakstus! Par tādiem vēstuļu melnrakstiem biju lasījusi tikai romānos…
Pēdējos gadus skolotājs ziemas pavadījis Rīgā pie meitas Vizmas un mazmeitas Agnijas. Agnija apbrīno vectēva skaidro saprātu, gudro dzīves skatījumu. Pēc neatkarības atgūšanas viņš Latviju redzējis tikai Eiropas sastāvā. Vectēvs mudinājis savu jauno paaudzi mācīties valodas, bet pats viņš bija īsts poliglots, lasīja pat senebreju literatūru. Žēl, ka skolotājs nepiedzīvoja to laiku, kad mazdēls Kristaps kļuva asociētais profesors Banku augstskolā un mazmazdēls Niklāvs studēja Dānijā. Savā garajā mūžā, savos 93 gados, no 1903. līdz 1996. gadam skolotājs Indriksons kopā ar Latviju ir izdzīvojis visu tās vēsturi. Meklējis un atradis savu ceļu dzīvē.
Skolotājs Alfrēds Indriksons ar kundzi Annu atdusas Lejasciema kapos. Ja gadīsies tur būt, aizdegsim svecīti kā sveicienu no Ļaudonas, kā piemiņu par skaistajiem skolas gadiem.
P. S. Mīļie ļaudonieši! Dievs ir devis Ļaudonai unikālu atrašanās vietu – pie daiļās Aiviekstes, starp diviem dabas rezervātiem – Krustkalniem un Teičiem. Netālu no Driksnas ezera, no sila, kura pilskalnos jau kuro vasaru pulcējas dziedātāji no daudzām Eiropas valstīm.
Leposimies! Domāsim, kā rast pielietojumu, dot dzīvību vecajai skolai! Atcerēsimies, kā to cēla!
Tūristiem, dabas draugiem ir, ko darīt Ļaudonā gan vasarā, gan ziemā!
08.10.2024.