Cilvēku identifikācija pēc pirkstu nospiedumiem ir vecākā personas atpazīšanas metode.
Pētnieki ir atraduši pat 5000 gadu senus pirkstu un plaukstu nospiedumus uz māla priekšmetiem, kapenēs, arī ieskrāpētus senos alu un akmens zīmējumos. Liekas, daļa no tiem izmantoti mākslinieciskos nolūkos, bet ne visi – Ziemeļamerikā atrastie zīmējumi liecina, ka senais cilvēks rūpīgi pētījis uz plaukstām un pirkstiem esošās līnijas un centies tās maksimāli precīzi izzīmēt savas plaukstas attēlā akmenī. Uz asīriešu un babiloniešu aptuveni 4000 gadu vecajām māla plāksnītēm līdzās cilvēka vārdam iespiests viņa pirksta nospiedums. Ķīnieši nereti spieda pirksta nospiedumu blakus zīmogam, viņi arī ir pirmie, kuri noziegumos pieķertajiem lika iemērkt tintē pirkstu vai plaukstu un atstāt to nospiedumus. Pirmos pētījumus par plaukstas un pirkstu nospiedumiem 1684. gadā publicēja angļu botāniķis Nehemija Grū, pēc diviem gadiem līdzīgus atklājumus aprakstīja itālietis Marčello Malpigi. Pirmais, kas apgalvoja, ka katra cilvēka pirkstu nospiedumi ir unikāli, bija vācu anatomists Johans Kristofs Andreass Maijers. Tos izmantot personas identifikācijai pirmais sāka britu virsnieks Viljams Džeimss Heršels. Vadot ceļu būves projektus Lielbritānijas kolonijā Bengālijā (Indijā), viņu kaitināja, ka alga parasti tika izmaksāta vairāk strādniekiem, nekā to bija sarakstos – vietējie izmantoja balto cilvēku grūtības viņus atšķirt pēc sejām un vārdiem un ieradās pēc naudas vairākkārt. Heršels jau bija eksperimentējis ar saviem, radu un draugu pirkstu nospiedumiem, secinājis, ka tie gadu gaitā nemainās, un pētījumu rezultātus publicējis žurnālā „Nature". 1858. gada 28. jūlijā viņš celtniecības materiālu piegādātājam pirmo reizi lika līgumu parakstīt ar drukas krāsā notrieptas plaukstas nospiedumu. Vēlāk viņš iekārtoja savu darbinieku pirkstu nospiedumu kartotēku; tagad naudu varēja saņemt tikai tajā reģistrētie. 1877. gadā viņš kļuva par Hogli provinces augstāko ierēdni un sāka veidot notiesāto kriminālnoziedznieku pirkstu nospiedumu katalogu, lai pārliecinātos, ka ieslodzījumā atrodas īstais noziedznieks, nevis „vietnieks", un atvieglotu izbēgušu ieslodzīto notveršanu. 1892. gadā Frensiss Galtons publicēja savu pētījumu „Finger Prints". Viņš ar lupu bija izanalizējis 8000 nospiedumus, meklējot tajos individuālas atšķirības, un aprēķinājis, ka divu cilvēku pirkstu nospiedumi teorētiski varētu sakrist tikai vienā no 64 miljardu gadījumiem. 1899. gadā Edvards Henrijs izstrādāja sistēmu, kas ļauj klasificēt pirkstu nospiedumus pēc raksturīgiem punktiem un līnijām un atvieglo to salīdzināšanu.
28.04.2026.