Jau pirms 3000 gadiem Ēģiptē pastāvēja tradīcija, ka pāri viens otram dāvāja gredzenus, sākumā niedru vai zariņu, vēlāk — kaula vai ziloņkaula.
Tie simbolizēja mūžīgu mīlestību, to caurumu uzskatīja par vārtiem uz nākotni. Tos nēsāja kreisās rokas ceturtajā pirkstā – uzskatīja, ka vēna no šī pirksta iet tieši uz sirdi. Sievietes pirkstā to uzmauca vīrietis, simbolizējot arī sievietes piederību viņam. Kad Ēģipti iekaroja Aleksandra Lielā karapulki, tradīciju dāvāt mīļotajiem gredzenu pārņēma arī grieķi. Agrīnos viduslaikos precēšanās bija vienkārša noruna, ko nereti apstiprināja, dāvinot un pieņemot kādu priekšmetu, parasti gredzenu. VIII gs. tas jau kļuva par normu, gan drīzāk kā sievietes "piederības" apliecinājums. Pāvests Nikolajs I 855. g. baznīcas koncilā teica: „Gredzenam nav sākuma un beigu, tas ir kristīgas mīlestības, bezgalības, laulības un saites ar Dievu simbols. Partneri uzmauc gredzenu otra pirkstā un Dieva priekšā sola mūžīgu sasaisti savā starpā". XII gs. baznīca laulību pasludināja par sakramentu (nozīmīgu kristīgās ticības rituālu), gredzeni kļuva par būtisku ceremonijas daļu. Vīrietis sievietes pirkstā drīkstēja uzvilkt gredzenu tikai tad, ja gatavojās to precēt. Viduslaikos vīrieši valkāja tā saucamos zīmoggredzenus, kas apliecināja viņu varu un bagātību. Kā zīmi, ka savu bagātību dalīs ar sievu, viņš tādu uzmauca arī sievas pirkstā. XV gs. nozīmīgi kļuva saderināšanās gredzeni (uzskata, ka tādus jau III gs. iedibinājis pāvests Stefans I) kā solījums laulībai un uzticībai jau pirms tās. Sākumā tas bija vienkāršs metāla gredzens, senajā Romā un agrīnajos viduslaikos tas bieži bija arī apliecinājums, ka pūrs ir samaksāts. XVI-XVII gs. angļu puritāņi (reliģijas virziens, kas prasa augstu morāli un šķīstību un nosoda greznību), saderinoties mīļotajai dāvāja uzpirksteni; kad viņa bija uzšuvusi visu laulības dzīvei vajadzīgo, viņa nogrieza tam „cepurīti" un atlikumu kā gredzenu uzmauca pirkstā. Viduslaiku Anglijā saderināšanās gredzenus nēsāja abi, laulājoties vīrietis tos savienoja sievietes pirkstā. Par dārgmetāla gredzenu, bieži vien rotātu ar dimantiem, tas kļuva vien XX gs. vidū, pateicoties arī dimantu firmas „De Beers" reklāmai „Dimants ir mūžīgs kā mūžīga mīlestība!" (pirmo saderināšanās gredzenu ar dimantu gan erchercogs Maksimilians I pasniedza Burgundijas Marijai jau 1477. gadā, un vispirms ASV par tradīciju kļuva, ka sieviete līdz ar bildinājumu saņem zelta gredzenu ar briljantu. 1960. gados tādus valkāja jau 80 % amerikāņu saderināto. Ilgu laiku laulības gredzeni bija gludi dārgmetāla, bez rotājuma, bet mūsdienās to dizains var būt visdažādākais.
08.03.2024.