Šogad pieminam mākslinieci grafiķi Vitu Mālnieci (1960—2011) 65. dzimšanas dienā. Ar Madonu viņu saista ilgākais dzīves laiks, iegūtās atziņas un radītie mākslas darbi.
Vita Mālniece piedzima savā vēlākajā darba vietā – muzejā, kur tajā laikā bija Madonas slimnīca. Vitai ir oforts "Ceļš" no 1984. gada cikla "Četras ainavas ar kokiem". Tur tikai varam iedomāties, iztēloties vietu ceļam starp koku, krūmu puduriem. Uz kurieni ved šis ceļš? Vitas ceļš pēc piedzimšanas ved uz Ļaudonas pusi, kur paiet viņas bērnība un skolas gadi Ļaudonas vidusskolā.
Talants – veiksme un griba sintēzē
Jau mācoties 8. klasē, Vitas ceļi ved uz Madonu, apmeklējot tēlotājas mākslas pulciņu. Tā vadītājs Jānis Simsons 1975. gada pavasarī raksta, ka sākotnēji rudenī ir bijusi ļoti liela interese, iestājušies ap 60 interesentu, bet palikusi apmēram puse – spējīgākie un neatlaidīgākie. Pulciņš ir kā bāze topošajai mākslas skolai, jo audzēkņiem ir iespēja bez iestājpārbaudījumiem uzsākt mācības jaunajā mākslas skolā 1975. gada rudenī. Jautāts par talantiem, J. Simsons atbild, ka ir: "Talants. Tā nav tikai veiksme. Tā ir veiksme un griba sintēzē. Labs piemērs no pulciņa audzēkņiem ir ļaudoniete Vita Mālniece. Viņa nav kavējusi nevienu nodarbību." Vēlāk Vita teiks, ka barjeras jau ir bijušas vienmēr, arī skolas laikā Ļaudonā, bet nogurumu vakarā pēc ceļa aizdzen krāsas un papīrs.
Pēc studijām Mākslas akadēmijā 1985. gadā sākas turpmākais ceļa posms Madonā un darbs Madonas muzejā. Vēlāk viņa teiks: "Savulaik ļoti daudz esmu domājusi par mākslinieka likteni Madonā. Esmu mācījusies Madonas mākslas skolā, un tolaik skolotāji mums bija kā dievi. Viņi prata ielikt audzēkņos to augsto mākslas sūtību, mērķi, uz ko tiekties. Kad Madonā atgriezos pēc Mākslas akadēmijas beigšanas, redzēju, ka šie ļaudis šai vidē vairs nav tie paši, ka viņi kaut kādā mērā jau salauzti. Un es domāju – ka tik ar mani nenotiek kas līdzīgs." Top pirmie darbi Madonā: "Sāku ar to, ka meklēju vietas dabā, kur labi justies. Iespējams, tās neatradu cilvēkos, vidē ap sevi, tāpēc meklēju dabā. No redzētā darbnīcā viss pārauga jau citā – mākslas kvalitātē."
Kāpēc lai es darītu ko pieticīgāku?
1985. gadā Vita saņem prēmiju "Aronas" konkursā, ko piešķir Madonas māksliniekam par nozīmīgāko darbu. Rudenī ar darbu "Veltījums" viņa piedalās mākslinieku darbu izstādē izstāžu zālēs "Latvija", 1987. gadā – Madonas mākslinieku grupas izstādē Madonas muzeja Izstāžu zālēs. 1990. gadā Rīgā, Tēlnieku namā, ir grafiķes Vitas Mālnieces un tēlnieces Gitas Mergupes kopēja izstāde. Vēlāk dalība citviet izstādēs, līdz 2001. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Madonas pilsētas domes atbalstu ir Vitas personālizstāde Madonā – pēc piecpadsmit šeit nodzīvotiem gadiem. Viss laiks ir bijis veltīts muzejam, par garajām darba stundām liecina atskaites, mākslai laiks ir izmisīgi izrauts. Viņas vēlme – apgriezt to proporciju otrādāk: "Ja es to varu, kāpēc lai es darītu kaut ko pieticīgāku." Jau 1999. gadā tiek izcīnīta normāla mākslas nodaļa, un Vita kļūst par nodaļas vadītāju. Viņa arī atzīst, ka profesionālo mākslu uztur neliels mākslinieku loks.
Neizsakāmi hipnotiskas grafikas
Madona Vitas veikumā ienāk lēnām. Kad 1994. gadā muzejs atzīmē 50 gadu jubileju un izstāžu zālēm – 10, Vita gatavo ielūgumus un pateicības ar muzeja izstāžu zāļu motīvu, kas tiek izmantots līdz pat 2003. gada nogalei. 1997. gadā Imants Ziedonis raksta par Madonu un min, ka "neizsakāmi hipnotiskas ir Vitas Mālnieces grafikas", laikrakstā "Literatūra. Māksla. Mēs" tiek publicēta Vitas "Madona". To atceramies kā dažādu nokrāsu kartītes ar atpazīstamām pilsētas senākajām ēkām.
Kad muzejs no Valdemāra bulvāra pārceļas uz ēku Skolas ielā 12, Vita veido cinka kodinājumu, un attēls ar abām muzeja ēkām kļūst par muzeja logo. Ar nosaukumu "Madonas skats" tas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Valsts amatpersonu dāvanu kolekcijā. 2003. gada 22. decembrī ēkas atvēršanā Skolas ielā 12 muzejs un bibliotēka to dāvina Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Ilgus gadus logo ir muzeja vizuālā identitāte, joprojām redzams, atverot muzeja mājaslapu, arī uz muzeja darbinieku krekliņiem.
Sadarbība ar Madonas pašvaldību
2000. gadā aizsākas Vitas sadarbība ar Madonas pilsētas domi – pasūtījumi atzinības rakstu, pateicību izstrādei ar pilsētas ēku zīmējumiem, ko turpmāk izmanto arī vairākos izdevumos. Turpmāk ik pa laikam Vita veido pilsētas domes vajadzībām pateicību veidlapas, Ziemassvētku apsveikumus, ielūgumus ar pilsētas ēku zīmējumiem. Madonas 80. jubilejas gadā viņa veido veidlapu pateicības izteikšanai, apsveikumam, arī ielūgumu uz Ziemassvētku egles iedegšanu un svētku pasākumu. Iespējams, to saņēmēji neiedomājas, ka māksliniecisko veidolu tiem devusi Vita Mālniece. Ar muzeja logo un Madonas ēku attēliem savulaik ir izgatavotas porcelāna krūzes.
Kvintesence par Madonu – 2004. gadā tapušais četru darbu cikls "Madona", par ko Vita teic: "Nevis konkrētas vietas, ainavas attēlojums, bet mana izjūta par šo pilsētu, kombinējot pamanītas detaļas, faktūru laukumus."
Madona ir vieta, kur iesākās Vitas ceļš uz profesiju, kur ir tapuši visi viņas darbi. Par Vitu Madonā un Madonu Vitas radošajās izpausmēs pavasarī stāstījām muzejā mākslas lasījumu dienā, tagad Haralda Medņa Dziesmusvētku skolā izstādē "Nospiedumi" būs iespēja aplūkot Vitas Mālnieces grafikas.
23.09.2025.