1921. gada 19. novembri kā darba uzsākšanas dienu Madonā minējis Jānis Glīznieks. Viņu varam uzskatīt par otro šeit darbojušos pēc Andreja Ļūļaka (1869-1941).
Glīznieks apmetās Pētera Rigerta namā tagadējā Raiņa ielā 4, vēl pēc pāris gadiem ielas pretējā pusē pie krustojuma ar Blaumaņa ielu savu salonu iekārtoja fotogrāfs Oto Bērziņš (1900-1987). Jānis Glīznieks (tolaik Glīzdenieks) dzimis 1895. gadā drēbnieka ģimenē Līvānos, pusaudža gados kopā ar piederīgajiem dzīvoja Rīgā, kur arī iznāca pirmā saskare ar fotografēšanu. Pirmā pasaules kara laikā puisis dienēja 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. To gadu vairāki simti uzņēmumu vēlāk nodoti Kara muzejā, tagad glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Tajos atainota arī gūstekņu dzīve pēc tam, kad 1917. gada rudenī Rīgu okupēja vācu armija, tāpat dienests Padomju Latvijas artilēristos 1919. gada pavasarī. Gana raibas bija arī tālākās gaitas pirms ierašanās Madonā – Krievijas Ziemeļrietumu frontē kaujas pret sarkanarmiešiem austrumos no Narvas, policijas skola Rīgā, dienests Latvijas robežsardzē, tad policijā Latgalē.
Saglabājusies 1921. gada reklāmlapiņa madoniešiem un apkārtniekiem. Glīznieks sola uzņēmumus izgatavot visātrākajā laikā un par mērenām cenām, vajadzības gadījumā arī izbraukt ārpus Madonas, varot veikt arī citu attēlu pārfotografēšanu un palielināšanu. Zinu viņa uzņēmumus no Grostonas, Kalsnavas, Lazdonas, Praulienas, Sarkaņiem, Vējavas, Zelgauskas, bet visvairāk to, protams, no Madonas. Tos var atpazīt pēc reljefa uzvārda iespieduma attēla apakšmalā. Šāds spiedogs izmantots arī strēlnieku laika fotogrāfijām. Pilsētas skatiem dažkārt uz negatīva izdarīts uzraksts, kas baltā krāsā saglabājas arī kopētajā attēlā. Glīznieks uzņēmis arī vairāku valsts darbinieku viesošanos Madonā. Nereti fotografēti skolas dzīves notikumi. Darbnīcas uzņēmumos reizumis parādās raksturīgā fona dekorācija, arī īpatnēja balta sētiņa. Madonas muzejā ir ap simt viņa darinātu fotogrāfiju.
Dienu pēc darba sākšanas Madonā Rīgā atklāja Latviešu fotogrāfiskās biedrības pirmo izstādi, ar desmit darbiem tajā piedalījās arī Jānis Glīznieks.
Interesanti, ka fotogrāfs fiksējis vairākus brīžus savas mājas būvniecības gaitā Valdemāra bulvārī 12, tas bija viens no augstākajiem punktiem pilsētā. Projektā tās otrajā stāvā paredzēts arī fotosalons ar stiklotu sienu, kas vērsta pret austrumiem, dzīvē tas tomēr netika iekārtots. Drīz vien pēc ēkas uzcelšanas Glīznieks no Madonas aizgāja, te palika šķirtā sieva Ella Liepiņa-Glīzniece-Priedīte un meita, arī māte Ieva Glīzdeniece. Kādu laiku viņš bija policists Ludzas apriņķī, tad pārcēlās uz Rīgu, kur vadīja kinoteātri Pārdaugavā. Trīsdesmito gadu sākumā kādreizējais madonietis devās uz Āfriku, uz Alžīriju. Ap to laiku Kara muzeja darbinieki par fotogrāfu taujāja Madonā, jo vēlējās precizēt ziņas par atsevišķiem attēliem. Zinu, ka 1935. gada rudenī Jānis Glīznieks no Alžīrijas rakstīja māsām Rīgā, tālākās pēdas nav noskaidrotas.
INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
17.11.2021.