Pirms gada izdotajā Madonas grāmatā pieminējām arī mūsu puses augļkopjus, taču nebija minēts vīrs, kuram nu pienākusi simtpiecdesmitgade.
Ernests Celmiņš (1872-1937) dzimis Lubānas „Ramslavās" 25. maijā. Jādomā, savā pagastā viņš beidza draudzes skolu, jo 26 gadu vecumā iestājās Gorku lauksaimniecības skolā Mogiļevas guberņā. Tā bija sešgadīga, pielīdzināma vidusskolai mūsdienu izpratnē, taču ar specializāciju. Tur mācījušies ne mazums latviešu, īpaši jau vidzemnieki. 1894. gada rudenī kopā ar lubānieti Celmiņu skolu beidza arī viens jauneklis no Kokneses puses un viens kurzemnieks. Viņiem visiem piešķīra pirmās šķiras diplomu un tiesības saukties par agronoma palīgu. Daļa skolas beidzēju ņēmās vadīt muižu saimniecības, citi tika pieņemti darbā Zemkopības ministrijas iestādēs. Pēc trīs gadu nostrādāšanas pirmās šķiras diploma saņēmējs ieguva pilnas agronoma tiesības.
Pirmos trīs gadus E. Celmiņš Dienvidkrievijā praktizējās dārzkopībā, tad kļuva par speciālo priekšmetu skolotāju Mainovas lauksaimniecības skolā. Tā atradās Kozeļas apriņķī, pusceļā starp Čerņihivu un Kijivu. Trīsklasīgā mācību iestāde izveidota uz muižnieka atraitnes Aleksandras Mainovas šim nolūkam novēlētas zemes un daļēji par viņas atstātiem līdzekļiem, atklāta 1891. gadā. Skola strādāja arī padomju laikā, pēc vairāk nekā gadsimta tomēr darbu pārtrauca. Šopavasar tās ēkas apmēram mēnesi atradās Krievijas okupētajā teritorijā.
1911. gada rudenī lubānietis no Ukrainas pārnāca uz jaunizveidoto Priekuļu lauksaimniecības skolu. Viņa pirmie pienākumi saistījās ar skolas saimniecību, īpaši jau dārzniecības, augļu dārza iekopšanu. Reizē viņš turpmākos astoņpadsmit gadus bija arī dārzkopības, būvmācības, saimniekošanas likumu, mežkopības un citu priekšmetu skolotājs. Audzēkņi viņu pieminēja kā lietišķu, precīzu, prasīgu arī sīkumos. Mācību laikā tas ne visiem paticis, taču nākamajās darba gaitās palīdzējis arī pašiem saprast, ka lielais sastāv no sīkumiem. Pirmais izlaidums Priekuļu lauksaimniecības skolā notika 1913. gadā, starp tā gada beidzējiem bija jumurdietis Pēteris Upītis (1896-1976), ko zinām kā ziedu, ceriņu, bet arī augļu koku selekcionāru. Savā ziņā pamatus tam licis Ernests Celmiņš.
Priekuļos iekārtota kokaudzētava, tās vadītājs organizēja ābolu, bumbieru sēklu, arī ķiršu un plūmju kauliņu iepirkšanu, no tiem izauga jauni stādi. Pats viņš vairāk pievērsies tieši kauleņu augļu koku izkopšanai, meklējis Vidzemes apstākļiem piemērotākos. Arī šodienas stādu tirgotāji piedāvā ķiršus ‘Vidzemes sārtvaidzis', šķirni izveidoja Ernests Celmiņš. Kad bija nostrādāti 35 gadi kopš Gorku skolas beigšanas, agronoms pensionējās. Veismaņu muižā pāris kilometru uz dienvidiem no Priekuļiem viņam 1922. gadā piešķirta 10 ha jaunsaimniecība. Tajā lubānietis aizvadīja turpmāko laiku, strādādams savā stādaudzētavā.
INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
31.05.2022.