Šovasar biežāk atgādinu notikumus saistībā ar Pirmo pasaules karu. Karš izmainīja arī praulēnieša Jāņa Barloti dzīvi.
Pēc iesaukšanas dienestā divdesmitgadīgo jaunieti (dzimis 1895. gada 16. septembrī) iedalīja ķīmisko spēku (kaujas gāzu) vienībā un nosūtīja uz meteorologu kursiem. Gāzu izmantošanā vajadzēja spēt iepriekš paredzēt laika apstākļus – vēja virzienu, arī gaidāmos nokrišņus, jo tie ietekmēja indīgo vielu izplatīšanos. Tā nu Priekuļu lauksaimniecības skolas 1914. gada beidzējs iepazinās ar meteoroloģiju un vēlāk gandrīz gadsimta ceturksni vadīja Latvijā laika dienestu. Latvijas Universitātē viņš studēja agronomiju, arī diplomdarbs „Rudzu un linu ražu atkarība no temperatūras gaitas un nokrišņu daudzuma" saistīts ar laika apstākļu novērojumiem.
Meteoroloģiskā biroja telpas 1930. gados atradās Kalpaka bulvārī 6 Zemkopības ministrijas ēkas augšējā stāvā.
Lauksaimniekiem, bet ne tikai viņiem, paredzamo laika apstākļu vērtējums bija svarīgs darbu plānošanā. Kopš divdesmito gadu sākuma birojs ik dienu ieinteresētajām iestādēm izsūtīja laika karti. Tā sniedza ziņas par Eiropu – gaisa spiediena un temperatūru līknes, mākoņu daudzums, nokrišņu veidi, vēja virziens un stiprums. Atsevišķā tabulā apkopoti tie paši dati no Latvijas sinoptisko novērojumu stacijām Rīgā, Liepājā, Malnavā, Daugavpilī, Ventspilī un Priekuļos tās dienas rītā pulksten 7, norādīts arī nokrišņu daudzums, maksimālā un minimālā temperatūra iepriekšējo 24 stundu laikā stacijās, ziemā arī sniega segas biezums. Atsevišķa sadaļa – gaidāmais laiks Latvijā nākamajā dienā. Pusdienlaikā un vakarā laika ziņas bija iekļautas radio programmā, tās publicēja laikraksti. Kopumā trīsdesmito gadu beigās Latvijā bija 140 laika apstākļu novērojumu punkti. No vieniem ik dienas tika sniegti ziņojumi Rīgai, citos dati vākti apkopojošai statistikai par temperatūrām un nokrišņiem. Madonas apkārtnē laika novērojumus veica Cesvaines „Pūliņos" (Augusts Krieviņš), Jumurdas „Inķēnos" (Voldemārs Ūdris), Lauterē (Pēteris Breņķis), Lubānas „Kokājos", Mārcienas linu izmēģinājumu stacijā (Žanis Ādamsons), Praulienas „Ļavēnos" (Jāņa Barloti sieva Ksenija Barloti), Saikavas „Plēšās" (Pēteris Pommers) un Viesienas „Gureļos" (Olga Baltpurviņa, Aina Vārdiene). Pēdējā vietā netālu no Gaiziņa meteorologi strādāja līdz pat pagājušā gadsimta 70. gadiem. Savukārt Lubānas „Kokājos" dzimis vēl viens vadošs Latvijas meteorologs Alfreds Zirnītis (1904-1976), novērojumu datus atzīmēja viņa tēvs, arī Alfreds Zirnītis, vēlāk māsa Lauma. Zirnītis pēc Otrā pasaules kara sarakstīja vairākas meteoroloģijas grāmatas, savas zināšanas nodeva topošajiem speciālistiem Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
Bet Jāņa Barloti likteni izmainīja arī otrais karš. Vācu okupācijas vara 1943. gadā viņu no darba atlaida. Nākamajā rudenī praulēnietis devās bēgļu gaitās no Rīgas uz Dundagas pusi. Pēc kara beigām tur viņu kā ne vietējo cilvēku aizturēja tā sauktajai filtrācijai un pusotru gadu vajadzēja pavadīt Pečorlaga nometnē. Pēc atgriešanās darbu atrast bija grūti. 1946. gada ziema nodzīvota pie ģimenes Kusā. Vēlāk Barloti pieņēma par zinātnisko līdzstrādnieku Augsnes zinību un zemkopības institūtā Rīgā. Pēc trim gadiem šis darbs bija jāatstāj. Iemesls politiskai neuzticamībai – iepriekšējā atrašanās Pečorlagā. Pēc tam līdz nāvei 1965. gadā Jānis Barloti bija augšņu kartētājs Lauksaimniecības ministrijas Zemes ierīcības pārvaldē. Viņa veikumu Latvijas meteoroloģijā tolaik noklusēja.
24. septembrī pulksten 10 Madonas muzeja izstāžu zālē pieminēsim Jāni Barloti. Uzklausīsim viņa dēlu, arī Jāni Barloti, un Madonas meteostacijas vadītāju 1971.-1985. gadā Lidiju Kraukli.