Kolonija – kādai valstij pilnīgi pakļauts vai autonoms apgabals, kam nav tiešas robežas ar šo valsti – tas viens šā jēdziena skaidrojums 1935. gada „Latviešu konversācijas vārdnīcā". Pēdējās nedēļās uzzinām par vēršanos pret Rietumeiropas valstu kādreizējās koloniālpolitikas īstenotāju piemiņas zīmēm, reizē tā ir pašas pagātnes politikas kritika.
Tad nu atgādināšu, ka vasarā pirms 90 gadiem arī Latvijai tika rosināts rūpēties par valstij piederošām kolonijām. Iniciators bija Lubānas „Tareniekos" 1888. gadā dzimušais Jānis Aleksandrs Liberts, ko vairāk pieminam kā Lāčplēša Kara ordeņa vizuālā izskata autoru. Lubānietis devis priekšlikumus arī Latvijas pirmajām naudaszīmēm. No divdesmitajiem gadiem kādreizējais virsnieks dzīvoja Rīgā, viņam gan piederēja „Andrupi" netālu no Jumurdas muižas, kur saimniekoja vecāki. Pats J. A. Liberts tolaik zināms kā publicists. Viņš iestājās par Latvijas un Lietuvas ciešu sadarbību, rakstīja par dažādām ar politiku un kara lietām saistītām tēmām.
1930. gada 20. jūlijā laikraksts „Pēdējā Brīdī" (redaktors tolaik Mētrienā dzimušais Oļģerts Liepiņš) sākās ar Liberta rakstu „Latvijai vajadzīgas siltzemju kolonijas". Kolonijas dodot dažādus produktus – kafiju, tēju, kakao, šokolādi, piparus, rīsus, vircas (garšvielas), rozīnes, apelsīnus, citronus, banānus, vīģes, cukuru, olīveļļu. Nozīmīgas esot izejvielas rūpniecībai – gumija, kokvilna, cietā un krāsainā lietkoksne, fosfāti, šķiedraugi, eļļas augi, dažādi minerāli. Par šīm precēm Latvijas iedzīvotāji maksājot ārvalstu starpniekiem. Ja to ievestu no Latvijas kolonijām, nauda neaizplūstu nezināmā svešumā, savukārt savās kolonijās būtu plašs tirgus Latvijas rūpniecības ražojumiem. Kolonijas reizē būtu arī kā lauksaimniecības zeme. To varētu piešķirt tiem Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekiem, kas nav zemi saņēmuši dzimtenē. Latgalē (un arī Lietuvā) esot bezzemnieki, kas tāpat priecātos par iespēju tikt pie zemes. Liberts uzskatīja, ka Latvijai un Lietuvai jāpiesakās uz kādām no kādreizējām Vācijas aizjūras teritorijām, ko tā zaudēja saskaņā ar Versaļas līgumu. Abām Baltijas valstīm uz to esot tiesības, jo tās devušas ieguldījumu Vācijas sakāvē.
Trīs nedēļas vēlāk tajā pašā avīzē Liberts ziņoja, ka iecerēts veidot biedrību, kas darbotos ar Latvijas koloniju iegūšanas jautājumiem. Interesentus pieteikties viņš aicināja Matīsa ielas 88. namā Rīgā vai Jumurdas „Andrupos". Taču par tālāko ierosmes virzību nezinu.
Savukārt cits lubānietis Jānis Laže bija iniciators cukurrūpniecības izveidei Latvijā. Pirmā fabrika Jelgavā darbu sāka 1926. gadā, mums tuvākā bija Krustpils cukurfabrika, tāda darbojās arī Liepājā. Tā nu cukurs nepavisam nebija koloniālprece.
Runājam arī par latviešu kolonijām, kuras pārsvarā veidoja mūsu zemnieki vēl pirms Pirmā pasaules kara. Dažādās vietās Krievijā viņi sāka lauksaimniecības darbus laikā, kad Latvijas teritorijā liela daļa zemes piederēja muižām. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas daļa atgriezās, citi palika jaunajās mītnes vietās. Pirms vairāk nekā simt gadiem šejienieši devušies arī uz Brazīliju, tie galvenokārt bija baptisti.
26.06.2020.