Pirms vairākiem gadiem, 2014. gadā, apņēmība piedalīties 16. marta leģionāru atceres gājienā toreizējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram E. Cilinskim (VL-TB/LNNK) beidzās ar amata zaudēšanu – L. Straujuma (V) viņam palūdza atstāt ministra krēslu. Savu rīcību valdības vadītāja toreiz pamatoja ar teicienu, ka viņu satrauc, ko par ministra rīcību „domās mūsu ārzemju draugi".
Pašreizējais Ministru prezidents M. Kučinskis pats nepiedalījās 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa un aicināja to nedarīt arī citus ministrus. Es uzskatu, ka Ministru prezidenta nostājas pamatojums arī meklējams viņa paša kritikā, ko par 16. marta pasākumu varētu izteikt Latvijas vēsturi un Latviešu leģiona vēsturi nezinoši Latvijas draugi ārpus Latvijas robežām.
Abi šie valdības vadītāji ir izrādījuši lielu necieņu daudzajiem profesionāliem Latvijas un ārvalstu vēsturniekiem, kuri Latvijas vēsturnieku komisijas līdz šim izdotos 28 sējumos rakstos ir snieguši patiesībai atbilstošus pētījumus un ziņas par Latviešu leģionu. Abu ministru prezidentu nevēlēšanās pašiem noskaidrot patiesu leģiona vēsturi, lai pēc tam paskaidrotu to gan Latvijas draugiem, gan nedraugiem ārzemēs, ir nosodāma.
Viņiem un Latvijas politiskās elites ļaudīm, kuri pauž savus uzskatus par Latviešu leģionu, es iesaku iepazīties ar manis – Latviešu leģiona virsniekvietnieka un Kurzemes cietokšņa kauju dalībnieka, rakstiem un grāmatām par leģionu, kurās kopskaitā ir ne tikai simtiem, bet tūkstošiem atsauču uz Latvijas un ārzemju vēsturnieku publikācijām. Tā, piemēram, „Jumava" nupat gatavojas izdot atkārtotā metienā 2006. gadā izdoto manu grāmatu „Latviešu leģions patiesības gaismā", kuras 275. lappusē ir 574 atsauces.
Manu neliela apjoma iespieddarbu „Latviešu leģions ārzemju vērotāju skatījumā" „Jumava" pārtulkoja un izdeva arī angļu un krievu valodā ar nosaukumu „The Latvian Legion according to Foreign Observers" un Šīs grāmatiņas iepriekšējos, trokšņainos gados martā kāri meklēja un ātri izpirka daudzie ārvalstu žurnālisti, kuri ieradās Rīgā.
Šķiet, Latvijā mēs esam palikuši tikai daži simti, kuri var dziedāt Viļa Plūdoņa „Daugavas Vanagu" dziesmu: „Še kopā mēs biedri, kam lemts nebij mirt." Tieši tādēļ, rakstot šīs rindas, es sajutu, ka man jāatmet pieklājības normas, pieminot savus rakstu darbus, jo ir pienācis pēdējais brīdis norādīt uz pašiem latviešiem, kuri joprojām cenšas uzvelt vissmagākos klusēšanas akmeņus pieminekļiem un leģiona karavīru kapu un piemiņas vietām.
Lai pierādītu, ka atzīti un izcili cittautu vēsturnieki zina un izprot Latviešu leģiona būtību, autors šeit vispārējā stāstījumā dos tieši viņu vērtējumus atsevišķās tematiskās sadaļās. Šo vērtējumu daudzumu ierobežo tikai laikraksta ietilpīguma telpa.
Īstenība par Latviešu leģionu
Vācieši kā atbrīvotāji 1941. gada vasarā
Britu vēsturnieks Aberdīnas universitātes vadošais bibliogrāfs Deivids Litldžons (David Littlejohn) četros sējumos ir aprakstījis dažādu tautību karavīrus, to starpā arī latviešus, kuri karojuši vāciešu pusē pret padomju karaspēku grāmatā „Foreign Legion sof the Third Reich". Viņš raksta: „Nav jābrīnās, ka 1941. gada jūnijā vāciešu bruņoto spēku ierašanās daudziem vairāk šķita kā atbrīvošana, nevis kā iekarošana. Latvieši pēc pirmā padomju terora gada uzskatīja ikvienu, kurš ņēma rokā ieročus, lai cīnītos pret Staļina režīmu un pret tiem, kas šo režīmu aizstāvēja, ja ne par draugu, tad par karojošu sabiedroto".
Roberts J. Veits (Robert J. Waite), ASV Tieslietu ministrijas Sevišķā izlūkošanas dienesta vēsturnieks, 2008. gadā Rīgā vēsturnieku konferencē raksturoja latviešu attieksmi pret vāciešu bruņotajiem spēkiem: daudzi latvieši uzskatīja šos bruņotos spēkus, vismaz pagaidām, kā atbrīvotājus, kas atbrīvojuši zemi no padomju varas represiju un brutālā terora perioda.
Latviešu bailes no atkārtotas padomju okupācijas
Zviedrijas politiskā mēnešraksta „Svensk Tidskrift" redaktors, parlamenta deputāts un augstskolas docents E. Hostads rakstīja 1943. gada augustā: Krievijas nepārtrauktā vācu atspaidošana ir radījusi nāves briesmas mazajām Baltijas valstīm. To izredzes atgūt nacionālo patstāvību aptumšojas ar katru dienu vairāk. Kādu likteni krievi piešķirs Baltijas tautām? Vai varbūt tie pārplūdinās šīs zemes par labu krievu ieceļotājiem?
Tieši tajā laikā 19. latviešu divīzija niknās un sekmīgās kaujās apturēja krievu virzīšanos uz Lubānu.
Divi ļaunumi, mazākais no diviem ļaunumiem
Londonas universitātes vēstures profesors Normans Deiviss grāmatā „Europe at War" iepazīstina lasītājus ar Staļina un Molotova 24 gadus veco tulku – poliglotu Vladimiru Berezkovu, kas vienlaikus strādāja pie abiem komunistu vadoņiem. Berezkovs piedalījās kā tulks 1939. gadā Staļina-Hitlera pakta parakstīšanā, Staļina un Čerčila sarunās 1942. gadā un Teherānas konferencē. Pēc kara viņš aizbēga uz ASV un izdeva savu atmiņu grāmatu. Kad viņš pirmoreiz ar Molotovu ieradies Berlīnē 1940. gada novembrī, viņš bijis ārkārtīgi pārsteigts redzot, cik nacismam bijis daudz kopīga ar komunismu.
Gadsimtus ilgā krievu un vācu varmācīgā cenšanās iekarot ar uguni un zobenu Latviju bija jau sen padarījusi abas šīs iekarotāju tautas par ļaunuma simboliem, vēstures laikmetiem mainoties.
1944. gada 10. aprīlī LKP 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš Maskavā saņēma slepenu dokumentu no Sarkanās armijas galvenās politiskās pārvaldes „Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Padomju Savienību". Politpārvalde informēja Latvijas komunistu vadību, ka „latvieši ir gatavi cīnīties kā pret krieviem, tā pret vāciešiem".
ASV vēsturnieki H. P. Teilors (Taylor) un R. J. Benders, piecu sējumu autori par nevācu ieroču SS vienībām, izskaidro, ka latvieši, salīdzinot abus okupantus, krievus un vāciešus, uzskatījuši, ka vācieši ir mazākais ļaunums no šiem diviem ļaunumiem.
Tikai pirms dažiem gadiem ar grāmatām „Blood lands" un „The Black Earth" starptautiskā vēsturnieku elites apritē ienākušais amerikānis Timotijs Snaiders (T. Snyder), Jeilas universitātes profesors, Oksfordas universitātē doktora grādu ieguvušais, pirms tam Parīzē un Vīnē universitāšu stipendiāts un pasaulslavenās Harvarda universitātes zinātniskais stipendiāts, vairākkārt ir norādījis, ka padomju varas asiņainais 1940./1941. gada terors vāciešiem deva Baltijas tautu labestīgu nostāju pret vācu okupāciju vismaz okupācijas sākuma posmā.
1945. gada 27. janvārī, īsi pirms kara beigām, 15. latviešu divīzijas virspulkvedis Akss priekšniecībai ziņoja – divīzijas latviešu karavīru politiskā attieksme ir šāda: vispirms viņi ir latvieši… kad viņiem atļāva izvēlēties – vāciešus vai krievus, viņi izvēlējās vāciešus, jo viņi uzskatīja, ka pārstāv Rietumu civilizāciju. Vāciešu vara viņiem likās kā mazāks ļaunums no diviem ļaunumiem.
Ideoloģija – Latviešu leģiona cīņas jēga
Sudetijas apgabalā senā vācu muižnieku pilī bija vācu pusē karojošo dažādu tautību ieroču SS – karavīru, kā arī pašu vāciešu virsnieku skola. Šīs skolas priekšnieks Rihards Šulce-Kossens (R. Schulze-Kossen) pēc kara Nirnburgas tribunāla nopratināšanā, iepriekš parakstījies zem zvēresta par sacītā taisnīgumu, liecināja: jāatzīmē, ka latvieši un igauņi (nākamie virsnieki. – V. L.) īpaši neticēja nacionālistu ideoloģijai. Kā savu pirmo pienākumu viņi uzskatīja cīņu pret boļševikiem, kuri bija okupējuši viņu zemi, kuru viņi atkal gribēja redzēt brīvu.
Sendherstas militārās akadēmijas mācībspēks, ievērojamu britu laikrakstu vēstures notikumu apskatnieks un daudzu grāmatu autors, kuras tulkotas daudzās valodās, Džons Kīgens grāmatā „Waffen SS. Asfalta karavīri" uzsver, ka saprotama ir latviešu cīņas jēga karot vācu pusē, ņemot vērā tautas vēsturi un to, kā krievi daudzkārt apgājušies ar viņiem.
Latviešu leģiona cīņas jēga bija saskatāma cerībā, ka abi naidnieki Austrumu frontē nežēlīgās, masu asiņainās cīņās sabruks milzīgo zaudējumu dēļ. Iespējams, ka tā varētu notikt, ja ASV prezidents F. D. Ruzvelts nebūtu iesaistījies ar t. s. Lendlīza atbalsta politiku Staļina pusē.
Cīņas mērķis – neatkarīgās valsts atjaunošana
Vācu vēsturnieks, Minhenes universitātes pētnieks Hanss Noilens (Neulen) grāmatā „An deutscher Seite" raksta, ka baltiešu un somu cīņas mērķis pret Padomju Savienību bija skaidri izteikts – savas valsts neatkarības atjaunošana.
Kāds cits vācu vēsturnieks K. G. Felders (Felder) grāmatā „Lettland im Zweiten Weltkrieg" arī ir nācis pie secinājuma, ka latviešu, igauņu un rietumukraiņu leģionāru mērķis bija cīnīties par savas neatkarīgas valsts atjaunošanu.
Feldera vērtējumā 1941. gada vasarā Latvijā cīņa „Sarkanie pret baltiem", kura asas sadursmes veidā norisinājās 1919. un 1920. gadā, tagad stāvēja nobeiguma fāzē un varētu beigties ar padomju imperiālisma iznīcināšanu uz visiem laikiem. Latviešu vienības turklāt būtu arī līdzeklis iespējamai nacionālās neatkarības atjaunošanai. Latviešu karavīru piedalīšanās karā vācu pusē vienlaicīgi bija ar stratēģisku mērķi galvenā politiskā mērķa sasniegšanā – Latvijas valstiskums.
Ne tik sen, 2003. gadā, Eiropas Parlamenta debatēs, apskatot kopīgo ar Krievijas pārstāvjiem Latviešu leģiona jautājumu, divu lielāko Eiropas Parlamenta grupu pārstāvis Mihails Gālens (Gahlen) sacīja: „Leģiona stāvoklis bija traģisks, jo viņi necīnījās par Vāciju, bet gan par Latvijas neatkarību."
16.06.2017.