"Madonas Ziņām" "nākas būt kā strautiņam, kas lokās pa lēzenākām
ielejām, nesot savu spirdzinošo valgumu tur, kur lielās upes ir tālu."
Tā lasām pirms 90 gadiem iznākušā laikraksta "Madonas Ziņas" 1. numurā.
Strautiņš ielejā
Pagājušajā gadā atskatījāmies uz deviņdesmit gadiem kopš laikraksta "Jaunais Madonas Vēstnesis" iznākšanas (skat. laikraksts "Stars", 2018. gada 21. decembris). Šogad turpināsim apskatu, ko Madonas un tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotāji vēl varēja lasīt pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Laikraksta "Madonas Ziņas" 1. numurs iznāk 1929. gada 26. aprīlī. To izdod un iespiež Madonā, K. Ķeirāna spiestuvē, un tā redaktori laika gaitā ir A. Sīlis, J. Ošs un P. Barušs. Tāpat kā "Jaunajā Madonas Vēstnesī", ievadrakstu ir publicējis Saeimas deputāts Augusts Briedis, arī raksta sākumā minētie vārdi par strautiņu ielejā pieder viņam. A. Briedis turpina: "Mūsu laikos dzīves ritenis griežas ātri. Notikums seko notikumam, nāk viena un otra jauna parādība, tas pievelk mūsu uzmanību, rada daudz jautājumu, par kuriem gribam izteikt savas domas."
"Madonas Ziņu" pirmajā numurā
Laikraksts publicē rakstus par dažādām aktualitātēm Madonā, Madonas apriņķī, Latvijā, literāro jaunradi, dažādas reklāmas, kā arī nekrologu māksliniekam, Madonas vidusskolas skolotājam Eduardam Brencēnam. Gatavojot izstādi par Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītājiem, kādā žurnālista, literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša (1909. Bērzaunes pagasts-1970. Zviedrija) vēstulē Jānim Sudrabiņam atradu rindas, kas sasaucas ar Madonas laikrakstu tēmu: "Man liekas, tā lapa, kur parādījās mans pirmais driķētais domraksts, bija "Madonas Ziņas". Ja pareizi atceros, to rediģēja kāds kungs Ruks. Šis mans domraksts iespiests 1929. gada pavasarī un bija veltīts mana zīmēšanas skolotāja Ed. Brencēna ("Mērnieku laiku" ilustratora) piemiņai sakarā ar viņa pēkšņo nāvi. Toreiz vienu gadu pēc ģimnāzijas beigšanas dzīvoju tēva mājās un par skolotāja nāvi dikti skumu." Tomēr, izpētot laikrakstus, atrodam pirmo J. Rudzīša publicēto rakstu "Eduards Brencēns un latviskā ilustrācija" laikrakstā "Madonas Vēstnesis" 1929. gada maijā.
Strautiņš izžūst 1940. gadā
Jau 1940. gada 20. jūnija "Madonas Ziņās" publicēts paziņojums, ka aizliegtas jebkādas viesības, arī kāzas, un ieteic atturēties no Jāņu saiešanām un plašākām svinībām, kā arī publicēts iekšlietu ministra K. Veidnieka 18. jūnija rīkojums par ieroču aizliegumu privātpersonām ārpus mājas, aizliegums atrasties ārpus mājas no pulksten 22 līdz 4 rītā, aizliegums atklāti pulcēties vairāk kā 4 personām un citi aizliegumi. 25. jūlija numurā var lasīt par 21. jūlija manifestāciju Madonā, izskanējušajām runām un melns uz dzeltējuša papīra izlasāmo, ka kolhozos ar varu nevienu nedzīšot. Ak, jā, raksts saucas "Pretī laimīgai rītdienai". 8. augusta numurā jau lasām par okupācijas sekām – no amata atbrīvoti pilsētas vecākais M. Šteinbergs, valdes locekļi P. Apsītis un A. Polfanders. Par pilsētas vecāko tiek iecelts R. Grūbe. Tāpat rakstos vēstīts, ka jānomaina vecie ielu nosaukumi, katrā ziņā Vienības un Baloža iela nedrīkst būt, bet Madonas kinoteātrī "Līgo" izrāda "Uzvara, Volga un Padomju Savienības māksla Nr. 19". Tas arī ir pēdējais "Madonas Ziņu" numurs.
Ar Madonas vārdu
Pagājušā gadsimta 20.-30. gados tiek izdoti arī citi laikraksti ar Madonas vārdu. Laikrakstam "Madonas Dzīve" iznāca 4 numuri 1927. gadā. To izdeva sabiedrība "Laika vārds", kas Rīgā kopumā izdeva 30 laikrakstu ar vienādu saturu, izņemot vietējās dzīves hroniku. 1929. gada jūlijā Madonā sāk izdot laikrakstu "Madonas Patiesība", iespiests sabiedrības "Provinces prese" spiestuvē, izdevējs un redaktors –
J. Stabulnieks. Ar nosaukumu "Madonas Patiesība" iznāk 7 numuri, pēc tam nolemj laikraksta saturu paplašināt un mainīt nosaukumu uz "Patiesība". 1933. gadā un 1934. gada sākumā iznākušā laikraksta "Vietējā Dzīve" (Madonai) numerāciju 1934. gadā turpina "Vietējā Avīze" (Madonai).
No reklāmu lappusēm
"Madonas Ziņās" allaž kāda lappuse tika atvēlēta reklāmai. Tā, piemēram, P. Baidiņa augļu un minerālūdeņu iestāde reklamēja "Vectēva dzērienu" un Madonā pagatavotu pilnpiena kefīru, 1929. gada aprīlī uzsākot jaunievedumu – uz kefīra pudeļu etiķetēm uzrādot izgatavošanas dienu. Uzzinām, ka K. Ķeirāna drukātavā izgatavoja afišas "krāsās un ar zīmējumiem", uzzinām, kas šuva apģērbu, kur varēja nopirkt Francijas tapetes, kas gatavoja droškas, vāģus un ragavas, uzzinām arī par nozaudētām lietām, vakancēm. Sludinājumi ir dažādi, tā Jānis Kārkliņš paziņo, ka uz vienu gadu atsakās no jebkādiem alkoholu saturošiem dzērieniem, bet tam, kurš pierādīs pretējo, solīja 400 latu. Savukārt laikraksta redakcija un izdevniecība, tuvojoties Lieldienām, vēlēja: "Priecīgus Lieldienas svētkus saviem labvēļiem!"
16.04.2019.