Ir tādi teicieni, ko nevar aizmirst. Mēģināšu pastāstīt par diviem, kas saistīti ar Ukrainu.
1986. gada 26. aprīlī notika eksplozija Černobiļas atomelektrostacijā. Pasaule par to uzzināja pēc vairākām dienām. Par sekām visi bijām uztraukušies.
Rīgas Politehniskais institūts, kas sadarbojās ar līdzīgu Kijevas institūtu, piedāvāja kolēģiem pavadīt atvaļinājumu savās sporta bāzēs Brakos un Ronīšos Klapkalnciemā. Kādreizējo Braku „jauno māju" cēla muzejam, bet jau būvdarbu laikā atdeva Politehniskajam institūtam – šodienas Tehniskajai universitātei. Muzejam bija ekspozīcijas zāle un dzīvoklis ar darba telpu muzeja vadītājai. Vienistabas dzīvoklītis apkopējai, viņas dēls Aivars – muzeja dārznieks un reizē bāzes pārzinis – dzīvoja Ērgļos. Lielāko ēkas daļu aizņēma guļamistabas studentiem ar divstāvu gultām. Jaunieši tur dzīvoja ziemā, kad notika slēpošanas treniņi un sacensības.
Uz Brakiem atbrauca kādi 12-15 pieaugušie, galvenokārt sievietes, un vismaz 10 bērni. Viņi iekārtojās institūta istabiņās. Uz visiem viena maza virtuvīte, divas tualetes, dažas izlietnes. Atbraucēji bieži gāja kājām 3 km uz Ērgļiem, tur bija vairāki veikali, varēja iegādāties pārtikas un rūpniecības preces, lēti paēst garšīgas pusdienas ēdnīcā un turpat blakus nopirkt siltas smalkmaizītes. Ēdnīcā viņus īpaši ieinteresēja saldie ēdieni, jo Ukrainā tādus negatavojot, tikai kompotus.
To maiju un daļu vasaras es pavadīju Rūdolfa Blaumaņa Brakos, jo muzeja vadītāja Anna ilgstoši slimoja. Vadīju ekskursijas četrām līdz sešām, maija beigās arī pat 12 skolēnu grupām dienā, sarunājos ar individuālajiem apmeklētājiem.
Atbraucēju sadzīvē nejaucos. Cik dzirdēju, savā starpā viņi sarunājās krieviski, viena tumšmataina kundze ar dēlu bija no Armēnijas, iespējams, daži ebreji. Uz auklas aiz malkas šķūņa pastāvīgi plivinājās ar rokām izmazgātās drēbes, galvenokārt bērnu. Aivara mammai dārzā sārtojās zemenes, dažas ģimenes pirka ogas. Citi paši gāja sēņot un ogot, tieši pie Brakiem daudz salasīt nevarēja, bet puišeļi atrada vietu ar meža zemenēm, sēņu mērci varēja iztaisīt pat no tā, kas izlīda starp Sauso un Dziļo gravu. Kad Annas dārzā sāka apvelties mani sētie rāceņi, bet saimnieces vēl nebija, retināju tos un devu bērniem, lai mazgā, nomizo un grauž.
Redzot, cik daudz strādā Aivars, daži pieteicās palīdzēt – pļaut ar izkapti zāli, ravēt, savākt un sakraut vārtos izžuvušo sienu, sev lasīja liepziedus.
Lai viesus kaut cik iepazīstinātu ar Brakiem un reizē ar mūsu kārtības noteikumiem, vienā pēcpusdienā uzaicināju uz veco dzīvojamo māju, kur centos pastāstīt par Rūdolfu Blaumani. Daži atcerējās filmu „Edgars un Kristīne" (ar šo nosaukumu Padomju Savienībā rādīja „Purva bridēju"). Izpētījām rijas noslēpumus, klētiņu, pirti. Caur birztalu, gar Zibens šķelto akmeni izstaigājām rakstnieka iemīļoto Meža taciņu, apstājāmies pļavā pie Ķēķa akas un gar Noliņa mežābeli kāpām kalnā uz Pieminekļa akmeni un dārzu.
Vairāk reizēm parunājos ar kādu vācu valodas pasniedzēju, kas kopā ar pusaugu meitu bija izstaigājušas visas takas un centušās izlasīt uzrakstus. Zibens šķelto akmeni viņa gribēja saistīt ar mīlestību, jo burti atgādināja „Liebe". Iedevu viņai izlasīt dažu darbu tulkojumus vāciski. Turpmākajos gados ar viņu dažkārt apmainījāmies svētku pastkartēm.
Reiz vedu bērnus pa Pirtsgravu uz avotu, tad augšā uz Jāņkalniņu. Stāstīju, kā rakstnieks nāca šurp aplaistīties ar auksto ūdeni un mazā Marta viņam katru rītu to nesa krūzē, liku visiem noskalot rokas un seju un nogaršot. Astoņgadīgais Dima pēkšņi pārtrauca mani ar savu domu par radioaktivitāti, kas viņu bija nodarbinājusi un bija svarīgāk nekā ūdens tēma: „Eto potom na potomstvo povļijajet." (Tas vēlāk ietekmēs pēcnācējus.) Protams, puisītis atkārtoja no pieaugušajiem dzirdēto, bet viņš nevarēja to nepateikt.
Vienā pievakarē Aivara mammu un mani meitenes uzaicināja uz koncertu. Bērni skaitīja dzejolīšus, dziedāja. Tad trešklasniece Nastja ar īpašu uzsvaru teica: „I teperj stihi na našem rodnom ukrainskom jazike." (Tagad dzejoļi mūsu dzimtajā ukraiņu valodā.) Atskārtu, ka mācības notiek krieviski, tāpat kā autonomajās republikās Čuvašijā vai Tatārijā, ukraiņu valoda ir tikai viens no mācību priekšmetiem, bet viņi gribēja apliecināt savu tautību. Sekoja daži dzejolīši ukrainiski un dziesma ar Tarasa Ševčenko dzeju, ko mēs dziedājām vidusskolas korī – „Reve ta stohne Dnipr širokij…".
No tā laika pagājuši vairāk nekā 35 gadi. Nezinu, kā šiem cilvēkiem ir vēlāk gājis un kur viņi atrodas. Ļoti iespējams, ka kāds no viņiem vai vecākiem šobrīd meklē ceļu uz Latviju, bet Dima, Kostja un viņu dēli cīnās par savu zemi. Lai viņiem izdodas!
DACE ZVIRGZDIŅA
16.03.2022.