No vēsturiskās pieredzes zināms, ka arhīvs un tajā uzkrātie dokumenti īpašu vērību un nozīmi iegūst tā sauktajos pārmaiņu laikos, kad valstī mainās sabiedriskā un politiskā iekārta.
Tā bija arī pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, kad nepārtraukti tika izplatīti saukļi par „modrības celšanu" un „ienaidnieku atmaskošanu". Arhīva dokumentos bija informācija, kas tika izmantota šo saukļu īstenošanai. 1940. gada 12. jūlijā tika pieņemts kaitniecības apkarošanas likums. Jau 1940. gada vasarā sākās „tautas ienaidnieku" un citu „šķiriski svešu elementu" meklēšana, uzskaite un apcietināšana. Ar PSRS iekšlietu tautas komisāra 1940. gada 30. augusta pavēli tika nodibināts LPSR Iekšlietu tautas komisariāts. 1941. gada 3. februārī to sadalīja divās iestādēs – Iekšlietu tautas komisariātā (IeTK) un Valsts drošības tautas komisariātā (VDTK). Par iekšlietu tautas komisāru iecēla Alfonu Noviku, par valsts drošības tautas komisāru – Semjonu Šustinu. Sākās nežēlīgs terors pret Latvijas pilsoņiem, kas bez pašu piekrišanas tika pasludināti par PSRS pilsoņiem un tika sodīti pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas likumdošanas aktiem. Pēc PSRS IeTK trīsdesmitajos gados veikto, pasaulē vēl nepieredzēto masveida represiju pieredzes represīvās iestādes savā darbā plaši izmantoja arhīvu materiālus. Arī Latvijā arhīvi tika nodoti Iekšlietu tautas komisariāta pārziņā. Tika izveidota Iekšlietu Tautas Komisariāta Arhīvu nodaļa un valsts arhīvu sistēma, kurā ietilpa bijušais Valsts arhīvs, Rīgas pilsētas arhīvs un 18 jaundibinātie apriņķu arhīvi. Iekšlietu ministrijas Arhīvu daļu vadīja apakšpulkvedis Ansis Kadiķis, savukārt viņš atradās iekšlietu dienesta virsnieku uzraudzībā.
1940. gada 23. novembrī PSRS IeTK apstiprināja speciālu instrukciju, lai pēc arhīvu materiāliem noteiktu „kontrrevolucionāros un pretpadomju elementus".
Deportācijai nolemto personu lietas arī tika formētas pēc attiecīgām instrukcijām, bija pilnīgi slepenas, un šīs dokumentācijas autori, visticamāk, bija pilnīgi pārliecināti, ka no šīs zem slepenības grifiem paslēptās informācijas nekad nekas atklātībā nenonāks.
1992. gadā pēc Latvijas valdības un Krievijas Federācijas Valsts drošības ministrijas savstarpējas vienošanās izbeigtās krimināllietas no Uļjanovskas apgabala VDK arhīva tika pārvestas uz Latviju. Lietas tika izmantotas reabilitācijas procesā un uz laiku tika nodotas Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras lietošanā. 1996. gadā visas krimināllietas – pavisam 52 612 – tika nodotas glabāšanai Latvijas Valsts arhīvā. Lietām pieejamība ir ierobežota, bet savu lietu, kā arī tuvinieku lietas arhīva lasītavā var apskatīt. Tāpat, saskaņā ar normatīvajiem aktiem, lietas ir pieejamas arī pētniekiem.
Cēsu apriņķa arhīva atrašanās Pils ielā 7 – vienā ēkā ar Valsts drošības komiteju un prokuratūru, iepretim milicijai – nebija nejaušība (arhīvs aizņēma bijušo prefekta dzīvokli ēkas Pils ielā 7 pirmajā stāvā 149 kvadrātmetru platībā). Arī arhīva lietvedība bija slepena, un instrukcija noteica, par kādu informāciju izziņas neizsniedz. Protams, VDK saņēma visas pieprasītās ziņas. Kā pamatojums izsūtīšanai ir arhīva izziņas, kurās ir ziņas par ģimenes sastāvu, zemes un ēku piederību, algoto darbaspēku, komplicētajām mašīnām, kā arī par citiem kompromitējošiem faktiem.
Gluži tāpat kā sarunvalodā Valsts drošības komiteju dēvēja par čeku, bet tās darbiniekus – par čekistiem (no 1917. gadā dibinātās Viskrievijas Ārkārtas komisijas cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu – nosaukuma), cēsnieki šo iestādi apzīmēja ar vārdiem „Pils iela". Katram bija skaidrs, ko nozīmē uzaicinājums uz Pils ielu.
1991. gada 26. augustā LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu „Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā". Atšķirībā no Tetera nama Rīgā, kas vēl tautā nav atguvis savu pirmatnējo nosaukumu, joprojām tiek saukts par Stūra māju, cēsnieki, šķiet, šo vēstures lappusi jau ir piemirsuši. Lai arī par nama vēsturi liecina akmens plāksnē iekaltais, sarunvalodā namu Pils ielā 7 dēvē par prokuratūras ēku. Prokuratūra jau ilgāku laiku ir meklējama citā adresē. Ēka pilnībā nodota Latvijas Nacionālā arhīva valdījumā. Otrais stāvs, kur atradās Valsts drošības komitejas Cēsu apriņķa un vēlāk rajona nodaļas telpas, finansējuma trūkuma dēļ vēl nav pielāgots arhīva glabātavām. Tādējādi ir iespēja tur eksponēt daļu no Latvijas Nacionālā arhīva Cēsu zonālajā valsts arhīvā 18 gadu laikā veidotajām izstādēm par padomju varas represijām vienkopus. Vairākas no tām ir tapušas sadarbībā ar Madonas politiski represēto biedrību un Madonas novada pagastu pārvaldēm – Bērzauni, Mārcienu, Praulienu.
Interesenti ir aicināti apmeklēt bijušās Valsts drošības komitejas Cēsu nodaļas telpas Pils ielā 7, Cēsīs, un aplūkot arhīva dokumentu izstādes. Ekspozīcija būs apskatāma līdz 2017. gada 15. maijam, apmeklējumu iepriekš piesakot pa tālruni 27066156.
11.04.2017.