(26. turpinājums)
Kokzāģētava
Gadiem ilgi pa Ogres upi tika pludināti baļķi uz Daugavu un tālāk uz Rīgu. Kad Ērgļos 1924. gadā uzcēla spēkstaciju, kokiem ceļu šķērsoja aizsprosts, vienīgi tievākos baļķus tam varēja izlaist cauri. 1937. gada beigās atklāja dzelzceļa līniju Rīga—Ērgļi, radās iespēja kokmateriālus nogādāt uz galvaspilsētu pa dzelzceļu.
1930. gadu beigās Ogres labajā krastā tika uzcelta kokzāģētava (mūsdienās – Zāģētavas ielas 9 apkārtne), kur uzstādīja gateri (mašīnu apaļkoku sazāģēšanai garenvirzienā), to darbināja tvaika katls. Sākumā kokzāģētava bija privātīpašums, vēlāk to nopirka firma „Rīgas bērzs". Kopš 1940. gada zāģētava kļuva par valsts īpašumu – kokrūpniecības „Latvijas koks" zāģētavu, vēlāk Kokneses MRS (MRS – mežrūpniecības saimniecība). Tāpat kā agrāk baļķus, vaļējus vai sasietus plostos, pludināja līdz zāģētavai. Pāri upei bija ierīkota ragata (trosēs iesiets baļķu aizsprosts), uz kuras stāvot strādnieki ar ķekšiem šķiroja baļķus novadīšanai uz gateri. Tur tos sazāģēja dažāda lieluma dēļos, kurus sakrāva grēdās laukumā pie zāģētavas. Tika ierīkots trulis (ratiņi uz ritenīšiem, kas virzījās pa sliedītēm), uz tā novietoja dēļus un uzvilka kalnā, tad krāva grēdās un pakāpeniski nogādāja uz dzelzceļa staciju, lai tālāk kravas vagonos vestu uz Rīgu.
Kad 1959. gadā Ērgļus pievienoja Madonas rajonam, kalnā Zāģētavas ielā 2 tika celta galdnieku darbnīca / mēbeļu cehs, kuru iekļāva rajona sadzīves pakalpojumu kombinātā. 1965. gadā darbnīcu pievienoja Kokneses MRS. Tā kā baļķus vairs nepludināja pa upi, bet veda ar mašīnām, zāģētava upes krastā vairs nebija izdevīga.
Blakus galdnieku darbnīcai tika uzcelta jauna ēka zāģētavai, kurā darbojās trīs gateri. Ražošanas apjoms ievērojami paplašinājās. Daļa dēļu pa dzelzceļu tika vesta uz Rīgu, no citiem galdnieku darbnīcā tika gatavotas bērnu ragaviņas, mucu dēlīši, grīdas dēļi, bišu stropi, veļas knaģīši, mēbeļu sagataves, peļu slazdi. Galdnieku darbnīcu un jauno kokzāģētavu sauca par Kokneses MRS Ērgļu plaša patēriņa cehu. Netālu, Briežkalna pakājē, tika uzcelta ēka Ērgļu transporta un remonta ceham. Te remontēja un novietoja garāžā vai uz laukuma meža mašīnas, ar kurām veda baļķus.
1970. gadu vidū Ērgļu plaša patēriņa cehu pievienoja Lubānas MRS kā Ērgļu apvienoto cehu. Ar 1981. gada 1. janvāri atkal iekļāva Kokneses MRS. 1985. gadā galdnieku darbnīcā izcēlās ugunsgrēks. Ēka tika atjaunota – tā bija daudz plašāka un ar diviem stāviem. Te turpināja darboties ražotne, bija kalte, katlu māja ar augstspiediena katliem, kā arī darba telpas. No 1987. gada uzņēmuma nosaukums – Ērgļu Koksnes sagarumošanas un pārstrādes cehs (Ērgļu KSPC).
Ceha darbība bija cieši saistīta ar mežniecībām un mežu, kur strādnieki sagatavoja stumbrus, tālāk ar tehniku tos nogādāja uz krautuvi. Ērgļu cehs bija viens no pēdējiem republikā, kur meža kokmateriālus izveda stumbru tehnoloģijā un transportēja visā garumā uz ceha Lejasgala krautuvi jeb estakādi, kas atradās Dzelzceļa ielā, netālu no stacijas. Uz tās notika kokmateriālu izkraušana, sagarumošana, šķirošana pa sortimentiem. Intensīvākā mežizstrāde notika ziemā, un tad nesagarinātie stumbri tika vesti uz rezerves laukumu (kas atradās aiz Rata kalna – uz Vecmuižas ezera pusi), lai būtu kokmateriāli meža darbiem nelabvēlīgam periodam. Darbinieki šo rezerves laukumu bija iesaukuši par BAMu.
Pēc darbiem krautuvē lielākā daļa kokmateriālu tika pārvesta uz ceha gateri un taras gatavošanas līniju, kas atradās Zāģētavas ielā 2. Tā kā mežā arī sagatavoja baļķu, taras klučus un malku, tad tos nogādāja gan uz cehu, gan estakādi, lai tālāk krautu vagonos. Kokapstrādes cehā notika koku zāģēšana, šķirošana un sagatavošana ražošanai. 1980. gados aktuāla bija zāģmateriālu sagatave Līvānu eksperimentālajam māju būves kombinātam, ražoja apšuvuma un grīdas dēļus, taras materiālu, mēbeļu sagataves, bērnu ragaviņas, veļas knaģīšus, zārkus. 1990. gados cehā gatavoja arī nelielas koka mājiņas – pirtiņas, gofrētus dēlīšus eksportam. No koka atlikumiem gatavoja malku, kuru bija ļoti iecienījuši Ērgļu iedzīvotāji. Lai cehs sekmīgi darbotos, to veidoja vairāku ēku komplekss – gateru cehs, noliktava, kurā bija arī virpotava un zāģu asinātava, kalte, galdniecības telpas un darba kabineti, vairāki šķūņi-noliktavas.
1994. gadā valsts Kokneses mežrūpniecības saimniecība tika pārveidota par valsts akciju sabiedrību „Kokneses MRS". 1996. gadā ražotnes ēkas 1. stāvā tika izveidots un atklāts būvniecības veikals „Būvnieks", kas darbojās dažus gadus. 1990. gadi bija pārmaiņu laiks, kad notika privatizācijas procesi, arī Kokneses MRS meklēja jaunus attīstības ceļus, uzsāka sadarbību ar kokmateriālu eksportētājiem. Tika izveidota SIA „Ataudze", kas daļēji pārņēma uzņēmuma saistības. Lai arī cehs visus gadus jaudīgi darbojās, iekārtas ar laiku novecoja, arī produkcija nebija tik kvalitatīva un bieži neatbilda sava laika prasībām, tā darbība pamazām apsīka.
Ap 2000. gadu cehu nopirka un tas pārgāja SIA „Meža Ruģēni" īpašumā. Galvenokārt tika gatavoti dažādi skujkoku dēļi – ne tikai Latvijas vajadzībām, bet arī eksportēti uz Vāciju, Franciju, Lielbritāniju. Gaterī uzstādīja modernākus lentzāģus (nepārtrauktas darbības zāģus, kas lokanas, noslēgtas tērauda lentes veidā slīd apkārt vairākiem skrituļiem). Cehs nodrošināja darbavietas apmēram 60 cilvēkiem. Laika gaitā par sadarbības partneri kļuva SIA „Timbers". Uzņēmuma darbību smagi skāra 2007. gada krīze, kas nopietni ietekmēja tālāko attīstību. No 2010. līdz 2015. gadam sadarbības partneris bija SIA „Ventūra", vēlāk cehs palika privātpersonu pārziņā, un darbs tiek veikts mazos apjomos.
03.02.2026.