Meža sardzē un kopšanā nodarbinātie cilvēki Latvijā aprakstīti salīdzinoši pamatīgāk nekā citās profesijās strādājušie. Kad pirms sešiem gadiem gatavojām muzejā izstādi „Aiz kokiem nepazaudēt mežu", izmantojām Latvijas Lauksaimniecības universitātes sagatavoto un internetā ievietoto sarakstu par mežsaimniecības un kokapstrādes speciālistiem, kas beiguši Latvijas augstskolas – universitāti, tad Lauksaimniecības akadēmiju.
To ievada pirmais Latvijas Universitātes mežkopības specialitātes absolvents kalsnavietis Nikolajs Zemītis (1890-1977). Starpkaru laikā iznākušajā žurnālā „Meža Dzīve" tika publicētas ziņas par izmaiņām meža darbinieku dienesta gaitā. Tur, piemēram, atradu Lubānas meža skolas pirmo absolventu sarakstu. Tāpat noderēja A. Insberga sastādītā grāmata „Aizupes – Ogres meža tehnikumu vēsture" (1995. gadā), tajā ir beidzēju saraksti par laiku no 1945. gada. Vērts piebilst – pērn izdots lubānieša Imanta Zemberga atmiņu romāns par Aizupes mācību laiku „… kur meži šalc, vidū tehnikums balts…".
Ar informāciju par mežā strādājušajiem toreiz daudz mums palīdzēja arī Vilis Krūmiņš no Strenču puses. Pats viņš tolaik turpināja apzināt mirušo meža darbinieku kapavietas.
Šopavasar Vilis Krūmiņš muzejam atsūtīja nule iznākušo grāmatu „Mežam veltīti mūži" ar apakšvirsrakstu „Mežkopju piemiņas ceļvedis". Zinu, ka grāmata ir arī Madonas novada bibliotēkā. Tajā apkopotas īsākas vai garākas ziņas par 759 Latvijas meža nozarē strādājušajiem cilvēkiem, ir arī to fotoportreti. Tie ir tiešie mežkopji, bet arī ministrijas līmenī, mežsaimnieciskajā izglītībā, mežierīcībā nodarbinātie. Paveikts tiešām ļoti apjomīgs darbs, kas prasījis daudz laika un noteikti ieinteresētības, aizrautības. Biogrāfiju apjoms dažāds – cita savākta no oficiāliem dokumentiem, citu gatavojuši darbabiedri vai ģimenes locekļi, tajās parādās cilvēka dzīve arī ārpus tiešā darba. Pielikumā ir vēl vairāk nekā 800 cilvēku saraksts, par kuriem ziņas pārāk nepilnīgas, dažkārt tikai atzīme, ka kādā noteiktā laikā pieminētais bijis saistīts ar mežsaimniecību. Ar atsevišķiem uzvārdiem sastapos izstādes gatavošanas laikā, par nedaudziem pat varētu ko piebilst. 20. gadsimtā vairākkārt mainījās mežsaimniecības administratīvā pārvaldība un amatu nosaukumi, arī tas darbu sarežģīja.
Pavisam noteikti var apgalvot – apkopotais, paveiktais grāmatas sagatavošanā ir ļoti nozīmīgs. Darbu turpināt, papildināt sola arī izdevniecība „Divpadsmit".