Kad cilvēki sāka apgūt jūras un okeānus, jūrniekiem nācās rēķināties ar nežēlīgu realitāti: ja viņu peldlīdzeklis cietīs avārijā un tuvumā nebūs neviena cita kuģa, tad neviens nepalīdzēs, un viņus, visticamāk, gaida droša nāve.
Tāpēc senajos laikos, kad atklātā jūrā devās visai nelielās laivās, kuģotāji centās turēties cieši kopā, lai, ja vienai laivai kaut kas notiktu, varētu sasaukties vai arī vismaz pievērst citu kuģotāju uzmanību ar žestiem. Viduslaiku kuģiem mastā bija karogs, un nelaimes signālu citam kuģim tiešas redzes attālumā varēja nodot ar to – šādās situācijās karogu uzvilka „ar kājām gaisā". Tas nestrādāja, ja tas, kā, piemēram, Anglijas karogs, bija simetrisks, kuģu kapteiņi varēja arī nepazīt citu valstu karogus un nesaprast, ka karogs uzvilkts ačgārni. Vēlāk, XVI gs., vairākas valstis ieviesa speciālus karogus, ar kuriem ziņot par briesmām, bet arī tos pārsvarā atpazina tikai tautieši. Naktī karogi nebija saskatāmi, un briesmās nonākušie kuģinieki centās signalizēt, izmantojot lukturus vai lāpas, bet, tā kā nepastāvēja nekāda norunāta signālu sistēma, viņus viegli varēja pārprast. Ap XIX gs. vidu tika izgudrotas un izstrādātas signālraķetes, pirmo reizi to lietošana jūrniecībā fiksēta 1856. gadā. Tā kā šādas raķetes tolaik plaši lietoja izklaides nolūkā, rīkojot uguņošanas, tika izstrādāta sistēma, kā ar tām ziņot par ārkārtas situāciju: ja no kuģa izšāva pa vienai raķetei ik pēc minūtes, tas bija sauciens pēc palīdzības. Šādu signālu jūras klaidā varēja uztvert no krietni lielāka attāluma. Tiesa, bija viens nosacījums: kādam no kuģa apkalpes bija nepārtraukti jāvēro horizonts. Buru kuģa mastā, tā dēvētajā „vārnu lizdā", parasti atradās matrozis, kurš raudzījās, vai kuģis netuvojas kādam šķērslim vai arī pie apvāršņa nav saskatāma meklētā zeme, bet atklātā jūrā šāds novērotājs dežūrēja ne vienmēr. Kad tika izgudrots radio, liekas, problēmai vajadzētu atrisināties. Sarunāties vēl nevarēja, radio strādāja telegrāfa režīmā, ziņojumu pārraidot ar Morzes ābeces – īsu un garu impulsu palīdzību. Sākumā dažādu valstu kuģi briesmu signālam lietoja dažādas burtu kombinācijas, tādēļ brieda nepieciešamība pieņemt vienu signālu visiem. 1908. gadā Starptautiskajā radiotelegrāfistu konferencē Berlīnē vienojās par vienotu briesmu signālu SOS (… — …).
Tas ir ērti pārraidāms un nav kāda teikuma, piemēram, „Save our souls" („Glābiet mūsu dvēseles!") saīsinājums.
31.01.2025.