Pats svarīgākais, ko cilvēkam dod ģimene, ir drošs patvērums. Ģimene nav tikai cilvēki, ar kuriem dzīvojam kopā, tā ir mīlestība, atbalsts, sapratne un kopā pārvarētas grūtības.
Tā ir vieta, kur mūs pieņem tādus, kādi esam, un kur gūstam pozitīvas emocijas.
Starptautiskā ģimenes diena ir svinama diena, ko pēc īpaša ANO lēmuma kopš 1994. gada atzīmē 15. maijā. Latvijā to svinam kopš 2007. gada.
Sagaidot Starptautisko ģimenes dienu, uzrunāju Sausnējas pagasta kuplās Cielavu ģimenes pārstāvi Indru Cielavu, lai ielūkotos faktos un notikumos, noskaidrotu vecāku lomu stipras ģimenes veidošanā un atklātu dzīves gudrības, kas ieaudzinātas bērnos.
Indra Cielava stāsta: – Ģimene – tā ir bagātība, kuru man neviens neatņems. Nāku no kuplas desmit bērnu ģimenes. Mani vecāki dzimuši un auguši toreizējā Ērgļu rajonā.
Mamma Velta Hermane dzimusi 1935. gadā Sausnējas ciemā kā jaunākais bērns triju bērnu ģimenē, kur auga vēl divi brāļi. Mācības uzsāka Sausnējas sešklasīgajā pamatskolā – barona pilī, taču kara laikā, 1944. gadā, skaistā skolas ēka tika sagrauta. 1944. gada rudenī mamma sāka mācīties 1. klasē Cūkāju septiņgadīgajā skolā, 1952. gadā absolvēja 7. klasi. Tālāk izglītoties devās uz Rīgu, mācījās tirdzniecības skolā, kuru sekmīgi pabeidza un uzsāka strādāt veikalā Latgales pusē. Vairāki apstākļi atveda meiteni atpakaļ uz dzimto Sausnēju, un kādā ballē viņa iepazinās ar Jāni, mūsu tēti.
Tēvs Jānis Cielavs dzimis 1936. gadā Liepkalnes ciemā kā vecākais bērns trīs bērnu ģimenē.1943. gadā tēva ģimene pārcēlās uz dzīvi Ērgļos. Beidzoties karam, uzsāka mācības Burtnieku skolā, kur pabeidza septiņas klases. Pēc skolas absolvēšanas uzsāka darba gaitas, paralēli zināšanas papildinot dažādos kursos. Skaistie jaunības gadi atveda uz Sausnēju, tur satika Veltu. Uzplauka mīlestības jūtas, un drīz tika nodibināta ģimene.
Ir 1956. gada 24. marts. Ārā barga ziema ar stipru salu un sniega kupenām. Zirga pajūgā tiek braukts uz Ērgļu ciema „Lejas Aizpurviem", lai dzimtsarakstu nodaļā noslēgtu laulību. Pavisam drīz, maija mēnesī, ģimenē sagaidīta pirmdzimtā meita. Cielavu ģimenei Ērgļos tiek celta neliela pagaidu māja, tikmēr visi mitinās „Placēnos". Mājiņā ir tikai viena istaba un virtuvīte, bet tur nodzīvoti vairāki gadi, sagaidot sešus bērnus. 1966. gadā Sausnējā, kolhozā „Plēsums" uzcelta jauna govju ferma „Namkalnā", uzcelta arī četru dzīvokļu dzīvojamā māja. Cielavu ģimene pārceļas tur uz divistabu dzīvokli. Mamma sāk strādāt fermā par slaucēju, tēvs – kolhozā. Kuplajai ģimenei piepulcējas vēl četri bērni. Tā nu pulciņš no 1956. līdz 1973. gadam sakuplo līdz desmit bērniem. Ināra, Anita, Rita, Vija, Kārlis, Ēriks, Marita, Ilze, Indra, Kaspars – tie esam mēs – septiņas māsas un trīs brāļi.
Zīmīgs notikums: ar 1974. gada 27. novembra PSRS Augstākās Padomes prezidija rīkojumu mūsu mammai Veltai Cielavai piešķirts Mātes Varones goda nosaukums un ordenis. Padomju valdība šādu apbalvojumu piešķīra mātēm, kas dzemdējušas un uzaudzinājušas desmit bērnus. Šo dokumentu un ordeni esam saglabājuši kā piemiņu.
Tik kuplai divpadsmit cilvēku ģimenei neklājās viegli, dzīvojām pieticīgi divistabu dzīvoklī. Mūsdienās tas var likties neiedomājami: kā tas iespējams? Nezinu. Visi bijām paēduši, apģērbti. Nekādas „ekstras" nebija, bet augām vecāku mīlēti un aprūpēti. Vecāki ieaudzināja darba tikumu, tikām radināti būt atbildīgiem un rūpēties citam par citu, ieaudzināta māka pastāvēt par sevi. Vienmēr mums bijusi piemājas saimniecība, kur dārzā izaudzētais lietots pašu patēriņam, arī mājlopi deva iztiku.
Ģimenē viens no bērniem ir ar īpašām vajadzībām. Liela daļa dzīves rituma tika pakārtota tam, lai būtu blakus un viņu pieskatītu. Bija laiki, kad šādiem cilvēkiem bija jādzīvo mājās, viņi netika vesti sabiedrībā, par viņiem nerunāja. Tomēr laiki mainās, un mēs tiem līdzi. Mūsdienās cilvēkus ar īpašām vajadzībām uztveram kā daļu no sabiedrības.
Visi ģimenes bērni mācījušies Sausnējas pamatskolā. Tālāk izglītošanās ceļi veduši katru savā izvēlētajā profesijā, to apgūstot kādā mācību iestādē un pēc tam uzsākot strādāt. Visi esam krietni darba darītāji. Skolas laikā katrs kaut reizi sajutām rūgtumu par to, ka esam no daudzbērnu ģimenes, ka mamma strādā fermā. Žēl, bet tā bija…
Laikam ritot, bērni sāka veidot savas ligzdiņas, taču visi mūsējie palikuši netālu no dzimtās vietas, tepat Madonas novadā. Vecāki sagaidīja 22 mazbērnus un 29 mazmazbērnus.
Ģimenes albumos neizdevās atrast fotogrāfiju, kur būtu redzama visa Cielavu ģimene pilnā sastāvā, lai gan ģimenes tikšanās bijušas vismaz reizi gadā noteikti – mammas dzimšanas dienā. Tolaik fotogrāfs negadījās pa rokai kā mūsdienās, kad ar telefonu fotografē ikviens.
Ir bezgala skumji, ja kāds no tuviniekiem beidz šīs zemes gaitas, bet vissāpīgāk ir, ja vecākiem jāatvadās no sava bērna. Tā diemžēl notiek, tas ir neizbēgami. Un viņi – mūsu mīļie – vēro un sargā mūs no mākoņu maliņas.
Esmu jaunākā māsa ģimenē un uzņēmusies rūpes par mūsu mīļo, īpašo māsu. Mēģinu vismaz divreiz gadā sapulcināt vienkopus visu lielo ģimeni. Tas notiek 1. februārī, māsas dzimšanas dienā, un augusta trešajā sestdienā, kad Sausnējas kapos pulcējamies uz kapusvētkiem; pēc tam – uz kopā būšanu „Namkalnā".
Mūsu vecāki jau devušies mūžībā, bet viņu sirds siltums un mīlestība ir nemirstīga, tā dzīvos mūžam. Esam pateicīgi par visu labo, ko viņi devuši un ko pārmanto mūsu dzimtas jaunākā paaudze.
12.05.2026.