Mandeles ir viens no vecākajiem kultūraugiem, to izcelsmes vieta ir vēstures miglā tīta, visticamāk, tā varētu būt tropiskā Ķīna.
Mandeļkokus pirms vairāk nekā 5000 gadu sāka kultivēt Irānā un citās Rietum-
āzijas zemēs, 5. gadu tūkstotī p. m. ē. tie ienāca Grieķijā, 3. tūkstotī p. m. ē. – pārējā Dienvideiropā. Tās piemin Bībele un grieķu mitoloģija. Ceturtā Mozus grāmata stāsta par Āronu, kura zizlis uzziedējis un nobriedinājis mandeles, tās minētas arī kā faraonu maizes piedevas. Grieķu teika apgalvo, ka pirmais mandeļkoks uzaudzis no dievietes Kibeles asins piliena. Senie romieši uzskatīja mandeles par auglības simbolu, ar tām apmētāja jaunos pārus. Arī citām senām tautām mandeles bija cerības, atdzimšanas un veiksmes simbols. Feniķiešu jūras braucēji nogādāja mandeles Spānijā, VIII gs. tās kultivēja Francijā un Itālijā, arī Marokā, Izraēlā, tās bija iecienīta pārtika Zīda ceļa atklājējiem. Drīz tās izplatījās visā Eiropā, kur vien to audzēšanai bija piemēroti apstākļi, un savulaik bija svarīgs elements gan arābu, gan Eiropas virtuvē. Mandeles atstājušas savas pēdas arī Eiropas kultūras un reliģijas vēsturē – līdz VIII gs. Kristus kā pasaules valdnieks tika attēlots ar mandeļveidīgu, nevis apaļu svēto nimbu virs galvas. Tās bija arī bezgrēcīgās ieņemšanas simbols. XIII gs. vācu dzejnieks Konrāds no Vircburgas rakstīja: „Jēzus tika radīts Marijā, kā kauliņš veidojas neskartā mandelē." XVIII gs. franciskāņu mūki mandeļkokus no Spānijas pārveda uz Kaliforniju, taču mitrais, aukstais klimats simt gadu kavēja to sekmīgu audzēšanu, un tikai XX gs. sākās rūpnieciska mandeļkoku audzēšana, kas mūsdienās padarījusi šo ASV štatu par lielāko mandeļu eksportētāju pasaulē; tur izaug apmēram 80% no pasaules mandeļu ražas. Mandeļkoks izaug līdz 10 m augstumam un var pārsniegt 100 gadu vecumu. Tā bāli rozā ziedi atveras ziemas pašās beigās, vēl pirms lapu parādīšanās, tikai pēc tam izdīgst lapas, un vēlāk veidojas pelēcīgs auglis, kura kodolu bieži dēvējam par riekstu, bet patiesībā tās ir sēklas, kas ietvertas cietā ārējā apvalkā. Nobriestot auglis sakalst, sadalās divās daļās, un kļūst redzams tā kodols. Mandeļkoks ir ļoti jutīgs pret pavasara salnām, tāpēc tas vislabāk aug Vidusjūras reģionā. Ziedus pamatā apputeksnē bites. Gleznotājs van Gogs, uzturoties Arlā un Sen-Remi Dienvidfrancijā, daudz gleznoja ziedošus mandeļu kokus; šie darbi šodien pieder pie viņa daiļrades pašiem iecienītākajiem. Eksistē daudzas mandeļu šķirnes, kas pamatā iedalāmas saldajās un rūgtajās mandelēs. Saldās izmanto marcipāna un citu saldumu ražošanā, arī kā riekstus – uzkodām. Rūgtās tieši pārtikā lieto maz – tās satur ļoti indīgo zilskābi; no tām spiež eļļu, kuru izmanto medikamentu, kosmētikas, liķieru (pazīstamākais – liķieris „Amareto") un arī saldumu ražošanā.
EGILS JUCEVIČS
4.11.2022.