Ir 1919. gads. Karu zaudējušai Vācijai iestājušies grūti laiki, cilvēkiem ir problēmas iegādāties pārtiku, aug neapmierinātība. Solot lētu, barojošu un garšīgu produkciju, ādu apstrādātājs Jakobs Heils sāk pārstrādāt dzīvnieku ādas un citas ķermeņu daļas pārtikā.
Attiecīgās iestādes neiebilst, pircēji gan sūdzas par iegādātā galerta garšu. 23. jūnijā, pārvedot produkciju, uz ielas sašķīst no ratiem izkritusi muca un atklājies tās saturs – smirdoši dzīvnieku ķermeņu pārstrādes atlikumi. Kā vēlāk noskaidrojās, tie bija paredzēti zemniekiem lauku mēslošanai, bet dzimst uzskats, ka tos pārstrādā „Heila galertā"- baumas, ka ražošanā „iet" suņi, kaķi un žurkas, kas gan neapstiprinājās, kursē jau sen. Saniknots ļaužu pūlis ielaužas Heila fabrikā, atrod kaudzes sapelējušas ādas, demolē iekārtas, piekauto Heilu iemet Alsteras upē. Divi policisti viņu izglābj un nogādā pilsētas rātsnamā, pūlis cenšas iebrukt arī tur, apsardze izdara brīdinājuma šāvienus. Nākamajā rītā nemieri turpinās, protestētāji uzmeklē fabrikas darbiniekus to mājās, vēršas pret citiem pārtikas ražotājiem (arī tur atrod nekvalitatīvas izejvielas), ražošanu kontrolējošām iestādēm, arī pārtikas veikaliem. Hamburgas kārtības sargāšanas spēki ir pārslogoti, pilsētas komandants tajā ieved militāru brīvprātīgo vienību. Pie rātsnama eksplodē zagta rokasgranāta, apsardze atklāj uguni, bruņoti demonstranti ielaužas rātsnamā, izdemolē to, sadedzina dokumentus un nogalina 16 tā aizstāvjus, krīt arī 26 uzbrucēji. Bruņoti pūļi ieņem tiesas un cietumus. Pilsētu nomierināt izdodas tikai ievestiem 10 000 karavīriem, kopējo „galerta nemieros " bojā gājušo skaitu lēš ap 80-90 cilvēkiem. Tiesas prāva Heila fabrikā konstatē sapuvušu izejvielu lietošanu un soda viņu ar 3 mēnešu ieslodzījumu un naudas sodu.
Ne tikai pie mums iecienītais, nedaudz drebelīgais uzkodu ēdiens galerts, kam košumu piešķir burkāna šķēlīte, mazliet zaļo zirnīšu un pētersīļa lapiņa, radies viduslaiku Eiropā XIII-XIV gs. (senie romieši gan gatavoja līdzīgu ēdienu no vīnā un garšvielās marinētām zivīm). Pirmās rakstiskās liecības par „gaļas želeju" (no vārda „gelee" – sastingt) ir no Francijas, kur pavāri atklāja, ka, ilgstoši vārot dzīvnieku kaulus, ausis, kājas un citas daļas, iegūtais buljons pats no sevis sabiezē un atdziestot veido recekļveida masu. Sākumā tas bija aristokrātijas ēdiens, veids, kā grezni pasniegt aukstu medījumu vai mājdzīvnieku gaļu, kad vēl nebija ledusskapju. Recepte drīz vien izplatījās Eiropā un kļuva par zemnieku ēdienu, veidu, kā izmantot visu dzīvnieku „no galvas līdz astei" un ēdienu saglabāt ilgāku laiku.
16.01.2026.