Adīšanas pirmsākumi ir noslēpumaini – neviens nav spējis kaut aptuveni noteikt tās rašanās laiku. Arī ierastie vēsturnieku palīgi šoreiz nelīdz – vilna, zīds un citas šķiedras augsnē ātri sairst, adāmadatas grūti atšķirt no matadatām, iesmiem vai citiem smailiem metāla vai kaula stienīšiem, tāpēc daudz kas paliek pieņēmumu līmenī.
Vieni zinātnieki uzskata, ka vilnas zeķes Āzijas tautas adījušas jau pirms 4000 gadu, citi – ka to sākuši darīt tikai senie grieķi un romieši. Vecākais ne tieši adījums, bet vismaz pinums ir kādā romiešu cietoksnī atrastais virves gabals no 300. g. p. m. ē. Pastāv arī uzskats, ka pirmie adīt sākuši arābi un Eiropā šo māku atveduši tirgotāji un krusta karotāji. Nelīdz arī rakstiski avoti – vērpšana un aušana dažādos tekstos minēta jau sen, turpretī, piemēram, angļu valodā adīšanu apzīmējošais vārds „knit" parādās tikai XV gs. sākumā, kas liecina, ka līdz tam adīšana Eiropā bija maz pazīstama. Pirms tam apģērba gabalus no vilnas darināja tā saucamā adatas pinuma tehnikā – kaut kas vidējs starp adīšanu un tamborēšanu, izmantojot vienu adatu. Liekas, Eiropā adīšana ienāca XIII gs. no arābiem caur Spāniju un Itāliju, šī laika spilgtākais piemērs ir pāvesta Klementa V liturģiskiem dievkalpojumiem adītie cimdi. Kādā XV gs. sākuma altāra gleznā redzama Jaunava Marija ar adīkli rokās. 1572. gadā Parīzē nodibinājās pirmā adītāju ģilde (tikai vīrieši), tā adīja galvenokārt zeķes. Nākamajos gadsimtos vilnu adīšanai izmantoja reti, pamatā strādāja ar kokvilnu vai pat zīdu, tikai gadu gaitā lauksaimnieki sāka audzēt aitu šķirnes ar mīkstāku vilnu un pārstrādāt to dzijā. Tādas daudz audzēja Anglijā, tur arī izveidojās būtisks vilnas pārstrādes un adīšanas centrs, kas apgādāja visu Eiropu. Tagad, kad adīšana ieguva rūpnieciskus apmērus, ar to pārsvarā sāka nodarboties sievietes. 1863. gadā amerikānis Izāks Viljams Laubs izgudroja pirmo adāmmašīnu. Tā gan vēl bija jādarbina ar roku, bet tā jau ļāva adījumus ražot ātrāk. 1880. gadā sāka strādāt pirmās dzinēju darbinātās adāmmašīnas. XIX gs. beigās adīšana kļuva par sieviešu iecienītu nodarbi, arī populārie sieviešu žurnāli regulāri publicēja adīšanas musturus. Pasaules karu laikā un gados pēc tiem šī aizraušanās ieguva praktisku nozīmi, siltas lietas adīja karavīriem kaujas laukā, sievietes adīja apģērbu savai ģimenei vai adījumus pārdeva, papildinot trūcīgo ģimenes budžetu, adīt mācījās pat mazas meitenītes. Lai iegūtu dziju, vecos adījumus izārdīja, adāmadatas gatavoja no vecu velosipēdu riteņu spieķiem. Piecdesmitajos gados, kad rūpnieciski ražoti apģērbi kļuva arvien pieejamāki, adīšana atkal kļuva par aizraušanos. Arī šeit reģistrē dažādus rekordus – lielākās adāmadatas (2019. g.) ir 4,42 m garas ar diametru 9,01 cm, britu mākslas studente tās ar 3D printera palīdzību izgatavoja no plastmasas.
EGILS JUCEVIČS
16.09.2022.