Septembra pēdējā dienā no „Latvenergo" saņēmu ziņu, ka kopš novembra par elektrības kilovatstundu būs jāmaksā 1,48 reizes vairāk.
Tas pēdējos mēnešos otrais paaugstinājums, jo „šā gada laikā visā Eiropā, mūsu reģionā un Latvijā turpinās straujš un nepieredzēts elektroenerģijas cenas kāpums, un arī šobrīd tendence turpinās". Augot elektroenerģijas pieprasījums pasaulē, ūdens spēkstaciju darbu ietekmējis sausums, krietni vairāk jāmaksā par gāzi termoelektrostacijās, lielāks arī nodoklis par fosilā kurināmā izmantošanu.
Savulaik pasekoju Aiviekstes hidrostacijas tarifu politikai starpkaru Latvijā. Tolaik elektrība vairāk vai mazāk izmantota pārsvarā pilsētās. Tur arī vispirms apgaismošanai, retāk gludekļa vai tējkannas sildīšanai, arī radioaparātam. Daudzo šodienas elektroierīču dzīvokļos nebija. Cits pielietojums – darbnīcās, rūpnīcās to vai citu motoru griešanai. Lauku sētās strāva bija krietni retāk.
Divdesmito gadu vidū Aiviekstes spēkstacijas veidotāji slēdza līgumu ar Jēkabpils domi. Tas paredzēts 15 gadiem. Pilsēta solīja aizdot līdzekļus jaunas turbīnas un ģeneratora uzstādīšanai, kā arī 15 000 voltu Aiviekstes-Jēkabpils līnijas būvei. Agrāko dzirnavu īpašnieki apņēmās iekārtot elektrostaciju, uzcelt pārvades līniju un garantēja pirmajā gadā piegādāt 30 tūkstošus kilovatstundu, turpmākos četrus gadus – 60 tūkstošus kWh, nākamos desmit gadus Jēkabpils saņemtās strāvas daudzumam nav ierobežojumu. Pilsēta pirmos piecus gadus maksātu 16 santīmu par kilovatstundu, nākamos 10 gadus attiecīgi 27 santīmus, un šos turpmākos 15 gadus Aiviekste ir vienīgais elektrības piegādātājs Jēkabpilij. Tālāk jau pilsēta no tiešajiem izmantotājiem iekasē maksu par patērēto strāvu. Strāvas ražotāji pakāpeniski atmaksā aizņēmumu pilsētai. Tātad pilsēta iegulda aizņemtus, turpmāk atgūstamus līdzekļus elektrostacijas attīstīšanā, par to saņemot salīdzinoši lētāku strāvu ar atvieglinātiem nosacījumiem. Dzirnavu īpašnieki par pakāpeniski atmaksājamu pilsētas naudu uzstāda strāvas ražošanas iekārtas un kā monopolisti apgādā ar elektrību Jēkabpili.
Pāris gadu vēlāk līgts par strāvas piegādi Krustpils pilsētai. Plānotais tarifs paredzēts 34 sant./kWh apgaismošanai un 25 sant./kWh spēkam, tas ir – motoriem. Cena augstāka nekā Jēkabpilij, kas ieguldīja līdzekļus stacijas izveidē. Krustpils līgumā parādās tarifa dalījums, kas pastāvēja arī turpmāk. Lielākais patērētāju vairums tolaik tiešām elektrību izmantoja apgaismošanas spuldzītēs, ja tā lietota motoru darbināšanai, tad patēriņš lielāks, tāpēc kilovatstunda pārdota lētāk. No 1932. gada sākuma Jēkabpilij strāvu piegādāja par 27 sant./KWh gaismai un 18 santīmiem spēkam, pilsētā tālāk pārdodot drīkstēja prasīt līdz 45 sant./KWh gaismai, ne vairāk par 25 sant. spēkam.
Trīsdesmito gadu sākumā līdzās dzirnavām uzcelta jauna spēkstacijas ēka, veikta aizsprostu un slūžu būvniecība. 1932. gada rudenī tieši līdzās spēkstacijai ierīkoja raidstaciju Rīgas radiofona programmas retranslēšanai Latvijas austrumdaļā. Par raidītāja apgādi akciju sabiedrība „Aiviekste" slēdza līgumu ar Satiksmes ministriju, kuras pārraudzībā darbojās radio. Kilovatstundas cena par radio apkalpošanā gadā patērētajām pirmajām 100 tūkstoš kWh ir 15 santīmu, par nākamajām 100 tūkstoš kWh 13 santīmu un tālāk ik nākamie 100 tūkstoši par santīmu lētāki, bet tas patēriņš, kas pārsniegtu 600 tūkstošus kilovatstundu, tiktu pirkts par 5 sant./kWh. Spēkstacijai attīstoties radās jaudas rezerves, tāpēc 1935. gada nogalē sākta 20 kilovoltu līnijas būve caur Madonu uz Gulbeni, arī nozarojums uz Lubānu. Madonai iepriekš elektrība piegādāta no Birānu dzirnavām, tur saimniekoja Pēteris Bušs. Ar Madonu panākta vienošanās, ka Aiviekstes strāva iedzīvotājiem apgaismošanai pirmajā gadā tiks piegādāta par 40 sant./kWh un nākamajos piecos gados ik gadu cena mazināsies par santīmu. Pilsētas pašvaldības iestādēm, skolām un veselības kopšanas pun-
ktam par strāvu jāmaksā puse no šās cenas, bet pilsētas ielu un laukumu apgaismošanā kilovatstundas cena 10 santīmu. Par motoru darbināšanai tērēto strāvu madoniešiem jāmaksā 15 sant./kWh. Atšķirībā no Jēkabpils Madonā pati akciju sabiedrība iekasēja naudu no strāvas patērētājiem. Elektrostaciju prasītos tarifus tolaik apstiprināja Finanšu ministrija, pirms tam tos izvērtēja ministrijas pārziņā esošā Tirdzniecības un rūpniecības nodaļas Elektrības padome.
1937. gada rudenī Aiviekstes strāvai sāka piemērot vienotākus tarifus, kas mainījās atkarībā no patērētāja rakstura un gada patēriņa. Tie gan neattiecās uz raidstaciju, kas par kilovatstundu vidēji maksāja 9,8 santīmus. Joprojām lielākā daļa patērētāju dzīvokļos strāvu izmantoja tikai apgaismošanai. Pirmajām 100 gada garumā izmantotajām kilovatstundām cena bija 36 santīmi par katru, nākamajām 200 attiecīgi 24 santīmi un tālāk virs 300 kWh 12 santīmu. Taču šīs simt pamata kilovatstundas nosacīti tika sadalītas 12 mēnešu piecos periodos. Gada tumšākajā laikā (decembrī-janvārī) patēriņa norma bija ap 4 reizes lielāka nekā aprīlī-jūlijā. Dažādām iestādēm (biroji, skolas, veikali, viesnīcas, kinoteātri) pirmo 100 kWh cena bija 36 santīmi, nākamais tūkstotis maksāja 32 santīmus, ja gada patēriņš pārsniedza 1100 kilovatstundas, tad par pārējo jāmaksā 28 sant./kWh. Medicīnas iestādēs pirmās 100 kilovatstundas tāpat maksāja 36 santīmus, viss pārējais – 12 santīmu. 1938. gadā atsevišķu apmaksu noteica lauku saimniecībām. Ja gadā tērē līdz 100 kWh, tad vienas cena ir 30 santīmu, nākamās 100 kilovatstundas maksāja 20 santīmu un tās, kas gadā pārsniedza 200 kilovatstundas, maksāja 10 santīmu. Šo atviegloto lauksaimnieku tarifu gan lietoja tikai tad, ja attiecīgā saimniecība piedalījusies pievada līnijas būvē. Rūpniecības vajadzībām (spēkam) pirmās 20 kWh mēnesī maksāja 17 santīmu, nākamās 40 attiecīgi 14 santīmu un tās, kas mēnesī pārsniedza 60 kilovatstundas – 10 santīmu. Visos šajos gadījumos izmantoja skaitītāja rādītājus, bet varēja arī izvēlēties tā saukto paušaltarifu – tad aptuvenu elektrības patēriņu noteica pēc dzīvoklī esošo spuldžu daudzuma un jaudas.
Elektrības padome, caurskatot spēkstacijas pieteiktos tarifus, vairākkārt atzīmēja, ka vēlams pazemināt maksu par motoru darbināšanai izlietotās strāvas vienību. Tad būtu paredzams patēriņa pieaugums un spēkstacijas kopienākumi nemazinātos.
1937. gadā Aiviekstē saražots mazliet vairāk nekā 2 miljoni kWh strāvas. Gada ieņēmumi nedaudz pārsniedza ceturtdaļmiljonu latu. Tiešie izdevumi 187 tūkstoši latu. Nopelnīti bija 65 tūkstoši latu, tos izlietoja kredītu dzēšanai un arī izmaksai akciju īpašniekiem.
Trīsdesmito gadu beigās jaunu abonentu piesaiste bija jāierobežo, jo strāvas ražošanas tālāks pieaugums apsīka. Ūdens nepietiekamības brīžos (tie daļēji saistīti ar Lubāna ezera regulēšanas darbiem) jādarbina dīzeļmotors vai jākurina lokomobile, kas grieza citu ģeneratoru. Presē rakstīja, ka Aiviekstes strāva ir starp Latvijā lētākajām. Jāuzsver, ka Eduarda Lūša vadītais uzņēmums darbojās, pakāpeniski attīstoties, plānojot izdevumus un ienākumus, pārējā pasaule to ietekmēja nedaudz.
INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
2.11.2021.