Lai noteiktu gaidāmo laiku, agrāk cilvēki vēroja dabas parādības un likumsakarības. Informāciju par gaidāmo laiku visam gadam var arīdzan atrast senākos un jaunākos kalendāros.
„Kalenderis ir gan tāda grāmatiņa, ko ikviens cilvēks, kas māk lasīt, daudzreiz ņem rokā, jo tur iekšā drīz varam atrast ziņu, cik ilgi mums vēl ir jāgaida līdz vasarai un cik ilgi līdz ziemai, kurā stundā kādu dienu saule lec un atkal noriet un vai kādā vakarā mēness ir gaidāms vai nav," lasām vienā no pirmajām publikācijām par latviešu kalendāriem „Veca un Jauna laika grāmata" un „Vidzemes kalendārs" 1832. gada laikrakstā „Tas Latviešu Ļaužu Draugs".
„Veselības kopšanas kalendārā 1912. gadam" uzzinām, ka septembra beigās „pastarpām drusku lietus", bet oktobra sākumā – „nepatīkami vējains", savukārt „Dzimtenes un Tēvijas kalendārs 1917. gadam" par septembra pēdējo nedēļu vēsta: „Gaiss paliek arvien vēsāks un naktīs stipri salst", bet par oktobra sākumu: „Apmācas un uzturas mērens. Lēns un miglains". „Mājlopu kopšanas un ārstniecības kalendārā 1933. gadam" septembra beigās lakoniska prognoze: „Līņā. Vējš", bet oktobra sākumā: „Grozīgs. Lietus. Dzestrs". Interesanti, ka lauksaimniekiem paredzētajos kalendāros nemaz tik bieži laika prognozes nav publicētas. Tādu neatrodam, piemēram, „Latviešu Lauksaimnieku rokas grāmatā un kalendārā ar piezīmju grāmatu 1911. gadam" (redaktors – agronoms Hugo Celmiņš (1877-1941) dzimis Lubānas pagasta „Nagliņās", vēlāk zināms kā politiķis, sabiedrisks darbinieks, Ministru prezidents), bet „Zemnieka gada grāmatā 1923. gadam" septembra beigās sola lietainu un vējainu un oktobra sākumā to papapildina ar ziņu par nakts salnām.
Un te nu noder E. Dzelzkalējs atziņas, kas publicētas Toronto (Kanādā) izdotajā „Latviešu banku kalendārā 1972" (ilggadējais redaktors Pauls Rasiņš (1893-1971) dzimis Ērgļu pagastā. Viņa tēvs – baznīcas ērģelnieks un skolotājs, māte – mūziķu Jurjānu māsa). Rakstot par kalendāru vēsturi, E. Dzelzkalējs piemin arī laika ziņas: „Vairākos vecajos latviešu kalendāros bija arī laika ziņas par visu gadu uz priekšu. Kad es kādreiz šādam laika ziņu sastādītājam jautāju, kā viņš var paredzēt laiku veselam gadam uz priekšu un no kurienes viņš šīs ziņas ņem, viņš man atbildēja, ka ziņas viņš savā galvā izdomā un ieliek kalendārā, kā nu kuru reizi pagadās. Protams, šīs ziņas dažreiz saskanēja ar īstenību, dažreiz ne. Bieži vien, kad kalendārā bija paredzēts saulains laiks – lija, un kad bija paredzēts lietus – spīdēja saulīte. Bet tas nav liels grēks, jo arī mūsdienu meteorologi ar savām modernām ierīcēm bieži pareģo īstenībai pretēju laiku." Marģeris Zariņš kalendārā „Dadzis-1981" raksta vēl kodolīgāk: „Toties meteoroloģiskās prognozes paliek tās pašas gadusimtiem uz priekšu. Piemēram, šogad novembris būs par dažiem grādiem vēsāks nekā septembris…"
Atgriežoties pie raksta sākumā minētās publikācijas, atliek vien citēt vēl: „Brangi būt, ja droši varētu paļauties uz tiem vārdiem, ko kalenderu taisītāji ir sarakstījuši par to Dieva laiku – tad zemnieks ziemas laikā to nedēļu, kur kalenderī stāv rakstīts „Daudz sniega nāk" ne vis ar ratiem, bet ar ragutiņu brauktu uz pilsētu, un vasaru to nedēļu, kur kalenderis teic: „līst", viņš netaisītos sienu pļaut. Bet kas to dod, ka pasaule jau tik gudra būtu, skaidri zināt, kāds laiks nākamās dienās būs."
Madonas muzeja prognozes vēsta, ka tad, kad kļūs vēsāks kā tagad, būs izstāde par kalendāriem, un, ja jums mājās saglabājušies kādi vecāki vai jaunāki kalendāri, varbūt ar ierakstiem par dažādiem notikumiem vai darbiem, joprojām aicinām papildināt mūsu izstādi.