Cilvēki olas pārtikā ir lietojuši no neatminamiem laikiem. Jau kopš kristietības rašanās ola ir dzīvības un augšāmcelšanās simbols, un mūsdienās daudziem tā ir obligāta brokastu sastāvdaļa.
Tiem, kas iecienījuši baudīt mīksti novārītu olu, galdā ir specifisks galda piederums – olu biķerītis. To, ka jau senie romieši lietojuši speciālus trauciņus, lai būtu ērtāk mieloties ar apaļu, ripojošu olu, apliecina 40. g. p. m. ē. tapusī mozaīka sengrieķu pilsētas Antiohijas drupās, kurā attēlota maltīte ar trauciņā vertikāli ievietotu olu un olu karoti, bet Pompeju izrakumos atrasts sudraba olu biķerītis ar piemērotu sudraba karotīti. Par šādu trauciņu lietošanu viduslaikos ziņu nav, visticamāk tādi vispār nebija – to laiku galda kultūru ne vienmēr varētu saukt par izsmalcinātu, un pagāja ilgs laiks, līdz XVI gs. olu biķerīši atkal parādījās galvenokārt aristokrātiskiem slāņiem piederīgos galdos. Tie liecināja par jau augstāku mielasta baudīšanas kultūru. Drīz vien šādi zelta, sudraba vai pusdārgakmeņu darinājumi kļuva plaši izplatīti Eiropas galmos. Dārgi olu biķerīši līdz ar karotīti kļuva populāri arī kā dāvanas Jaunajā gadā un kristībās. Ja Anglijā un Francijā olas tajos ievietoja vertikāli ar smailo galu uz augšu un ēda ar karotītes palīdzību, tad Vācijā, kā liecina ap 1640. g. radītā Frankfurtes gleznotāja Georga Flegela "Klusā daba ar neļķēm", – arī horizontālos trauciņos, un mīksti novārītas olas baudīja, mērcējot tajās maizes gabaliņus. Anglijas karalienes Elizabetes I laika saimniecības grāmatās ap 1690. g. minēta "sudraba lietiņa olām", Francijas karalis Ludviķis XV 1727. g. lika savu zelta galda servīzi papildināt ar olu trauciņiem – karalim olas garšoja, un viņš prata olai nogriezt "vāciņu" ar vienu vienīgu naža vēzienu. Protams, tie, kas to varēja atļauties, centās līdzināties savam karalim. Populāri kļuva ceļojumos līdzi ņemami dārga materiāla galda piederumu komplekti ādas futrālī, kuros ietilpa arī olu trauciņi, nereti – dubulti, lai olu varētu ēst gan "franciski", gan "vāciski". XVIII gs. vidū zelta un sudraba olu biķerīšiem radās konkurenti – vispirms Meisenes, vēlāk arī citu manufaktūru gatavotie porcelāna trauciņi. Tomēr arī XIX gs. sudraba trauciņi joprojām bija populāri, jo sevišķi Anglijā. Ja baroka laikā olas vārīja uz kokogļu plītiņas uz galdiņa blakus ēdamgaldam, tad no 1770. g. to darīja virtuvē, un sulainis ienesa iepriekš sasildītu statīvu ar 2-8 olu biķerīšiem. Lai tās neatdzistu, statīvam uzlika kupolu; XIX gs. sāka lietot adītas vai šūtas "micītes" atsevišķām olām.
26.03.2024.