Šogad aprit 35 gadi kopš vēsturiskā barikāžu laika 1991. gada janvārī, un atceres pasākumos pieminam visu cilvēku ieguldījumu, pierādot apņēmību bez ieročiem nosargāt savu zemi un brīvību.
Rīgā gatavojas barikādēm
Trešās atmodas laiks bija strauju pārmaiņu un daudzu būtisku notikumu pārpilns. Pēc 1990. gada 4. maija ik diena nesa gan priekpilnas, gan satraucošas ziņas. Viena no tādām – par 1991. gada 13. janvāra nakti, kad PSRS bruņotie spēki uzbruka televīzijas tornim Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, nogalinot un ievainojot neapbruņotus aizstāvjus. Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 13. janvārī pieņēma „Aicinājumu Latvijas tautai" un lēmumu „Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes aizsardzības štāba izveidošanu". Latvijas Tautas fronte rīkoja protesta manifestāciju Daugavmalā, lai izteiktu savu atbalstu lietuviešiem un paustu gatavību turpināt uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Jau 1990. gada decembra sākumā Latvijas Tautas frontes valde bija sagatavojusi paziņojumu "X stundai" – nevardarbīgās pretošanās aicinājumu, ja Padomju Savienība ar spēku gribētu pakļaut Baltijas valstis. Rīgā gatavojās barikādēm, ņemot vērā trīs komponentus – zeme, gaiss, ūdens. Piemēram, Zaķusalā koncentrējās dzīvā ķēdē, Daugavā bija troses, pret gaisu – piramīdveida konstrukcijas, lai nevar nosēsties desanthelikopteri.
No Madonas rajona – uz Rīgu
Madonas rajona izpildkomitejas 14. janvāra rīkojums noteica ārkārtējā stāvokļa koordinācijas centra štāba darbību. Jau 13. janvārī uz Rīgu devās 47 cilvēki no Kalsnavas pagasta, bet no 14. janvāra informāciju par izbraukušajiem fiksēja štāba dežuranti. 14. janvārī uz Rīgu devās vēl kalsnavieši, arī no Barkavas, Liezēres, Varakļāniem, Praulienas, Mārcienas, Vestienas, Madonas, Ērgļiem, Jumurdas. Līdz pat vēlam vakaram turpinājās ziņu pienākšana arī no citām vietām, no kurienes plānoja doties uz Rīgu nākamajā dienā. Tika piedāvātas smagās automašīnas, autobusi, pārtika barikāžu dalībniekiem Rīgā. Tika fiksētas arī vairākas ziņas par armijas aktivitātēm – velkot vadus pie augstsprieguma līnijas Smeceres silā, savukārt pie kādas ēkas Madonā, Rīgas ielā, armijas cilvēks vēlējies piestiprināt pie šķūnīša kabeli, kas gan viņam nav atļauts. Un tā visu barikāžu laiku turpinājās ieraksti štāba dežūrburtnīcā, liecinot par rajona iedzīvotāju došanos uz Rīgu. Barikādēs padomju milicijas specvienības OMON uzbrukumu laikā dzīvību zaudēja Iekšlietu ministrijas darbinieki Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomanovičs, Satiksmes ministrijas auto vadītājs Roberts Mūrnieks, kinooperators Andris Slapiņš, vidusskolēns Edijs Riekstiņš un tika nāvīgi ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne. 22. janvārī pulksten 15 Madonas rajona ārkārtējā stāvokļa koordinācijas centra štābā tika saņemta informācija no Latvijas Republikas Ministru padomes, ka līdz turpmākam rīkojumam cilvēkus uz Rīgu nesūtīt, bet ieraksti ar dažādu informāciju turpinājās līdz 25. janvāra vakaram.
Pēc barikāžu laika
1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālu aktu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Vēl 1991. gada septembrī, kā rakstīja Tālavs Jundzis (aizsardzības ministrs no 1991. gada 19. novembra līdz 1993. gada 3. augustam, izdevumā "Latvijas valsts atjaunošana"), Latvijā atradās 51 348 PSRS bruņoto spēku militārpersonas. Latvijā bija izvietotas trīs padomju divīzijas, septiņas brigādes un trīs karaskolas. Plus vēl jāpieskaita padomju Baltijas jūras kara flotes jūrnieki, padomju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu darbinieki, šeit uz dzīvi palikušie padomju atvaļinātie militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi. Šajā skaitā nebija iekļautas arī PSRS Iekšlietu ministrijas Iekšējā karaspēka un Valsts drošības komitejai pakļautā Robežapsardzības karaspēka militārpersonas. Saskaņā ar iepriekš panākto vienošanos, 1992. gada 19. martā sākās Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas.
Fonds, muzejs un dalībnieka statuss
1995. gadā tika nodibināts 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds. Pēc tā iniciatīvas Latvijas Republikas Saeima pieņēma vairākus likumus: 1997. gada 27. novembrī noteica 20. janvāri kā 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu, 1999. gada 29. aprīlī pieņēma likumu "Par 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi" un 2001. gada 2. februārī – "Par Valsts speciālo pabalstu Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bojā gājušo personu bērniem". 1997. gada 25. martā Latvijas Republikas Saeima pieņēma lēmumu par īpašiem nopelniem piešķirt Latvijas Republikas pilsonību 1991. gada 20. janvārī bojā gājušo miliču Sergeja Konoņenko un Vladimira Gomanoviča atraitnēm.
2002. gada 4. martā Latvijas Republikas Saeima pieņēma "Valsts apbalvojuma" likumu, ar kuru noteica laiku, līdz kuram varēja iesniegt ierosinājumus par apbalvošanu ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Vecrīgā, Krāmu ielā 3, 1991. gada janvāra notikumu laikā barikāžu dalībnieki varēja sasildīties, atpūsties un padzert karstu tēju. Kopš 1997. gada namā atrodas 1991. gada barikāžu muzejs. Šī ir 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības adrese, kur iesniedz "Ierosinājumu par Pateicības raksta piešķiršanu". Biedrība izsniedz statusu apliecinošu apliecību, kas paredzēta uzrādīšanai Latvijas Republikas valsts un pašvaldības iestādēs saskaņā ar likumu "Par 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu". Pašvaldība tiesīga savos saistošajos noteikumos šo apliecību ieguvušajiem barikāžu dalībniekiem piešķirt sociālās garantijas, dažādas atlaides un atvieglojumus.
Godinām barikāžu dalībniekus
20. janvāris ir 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena. Piemiņas pasākumos atceramies, ka barikādes ir unikāls starptautiskas nozīmes nevardarbīgas pretošanās piemērs un būtiska Latvijas vēstures sastāvdaļa. Kopš barikāžu laika ir pagājuši 35 gadi. Pasākumu plāns ietver piemiņas brīžus, konferenci, "atvērtās durvis" ar barikāžu laiku saistītos objektos, koncertus, tai skaitā koncertu Rīgā barikāžu dalībniekiem un viņu tuviniekiem "Mēs nosargājām Latviju", ugunskuru iedegšanu, ziedu nolikšanu, izstādes Latvijā un Eiropas parlamentā Briselē, kā arī pasākumus Madonā, novadā un Madonas muzejā.
16.01.2026.