Sviestu pārtikā lieto kopš seniem laikiem. Pirmās reizēs to, iespējams, ieguva, pateicoties gadījumam. Vēsturnieki uzskata, ka tas varētu būt noticis ganiem vai zemniekiem pārvietojoties — jājot vai strauji ejot, pārtikai līdzi paņemtam pienam traukā skalojoties, uz tā virsmas nostājies krējums varēja sakulties mazās sviesta piciņās.
Kad un kur sviestu pirmo reizi izgatavoja, nav zināms. Senākais sviesta apraksts ir izrakumos Šumeras pilsētā Ūrā atrastā ap 4000 gadu senā kaļķakmens plāksnīte ar acīmredzot saimnieciskām vajadzībām domātu piena, krējuma un sviesta vienību uzskaitījumu. Šumeru mozaīka, kurā, iespējams, attēlots sviesta iegūšanas process, ir vēl par 1000 gadiem vecāka. 3000 gadu seni ir arī Zālamana vārdi Vecajā Derībā: "Ja kuļ pienu, no tā taisa sviestu". Sviestu pazina senie grieķi (iespējams, to pārņēma no skitiem), bet, tāpat kā vēlāk romieši, to pārtikā lietoja maz – tur populāra bija olīvu eļļa un sviestu izmantoja ārstniecības nolūkos, dziedējot brūces. Viņi uzskatīja, ka tas ir tikai Ziemeļeiropas barbariem piemērots ēdiens – šīm tautām tas tiešām bija būtisks pārtikas produkts. Sviestu cienīja arī senie ģermāņi, tiem lielāks sviesta pikucis skaitījās karaliska dāvana. Karsts, izkausēts sviests bija arābu rīta dzēriens. Himalaju tautas, ko ķīnieši ap VIII gs. iepazīstināja ar tēju, mēdza to atjaukt ar jaka piena sviestu, lai nodrošinātu iespēju ne tikai sasildīties, bet arī nepieciešamās kalorijas. Indiešu ajūrvēdas tradīcijas uzskata sviestu par svētu ēdienu. Eiropā viduslaikos sviesta meistars bija prestižs amats, to dzimtā nodeva no paaudzes paaudzei. Sviests ir dzīvnieku pasaules produkts, tādēļ katoļu baznīca to aizliedza lietot gavēņa laikā, no 1491. gada pāvests Inocents VIII atļāva sviestu pievienot ēdienam. Tā kā sviests ātri bojājās, tas kļuva par bagāto privilēģiju – tie varēja iegādāties arvien svaigu. Tas nereti tika pasniegts kā maltītes pēdējais ēdiens vai pat kā deserts. Tā popularitāte pieauga, kad franču pavārs Marī Antuāns Karēms (Marie-Antoine Carême) XIX gs. sākumā Francijas galma maltītēm sāka ar sviestu uzlabot garšu mēcēm un dārzeņiem. Sviests kļuva par svarīgu tirdzniecības preci, to, bagātīgi pārkaisītu ar sāli, mucās pārvadāja arī pa jūras ceļu. 1 kg sviesta pagatavošanai bija jāizmanto 22-25 l piena, tas bija smags roku darbs, ko pamatīgi atviegloja 1877. gadā Lefeldta izgudrotā sviesta kuļamā ierīce. Kad XIX gs. beigās parādījās elektriskās saldējamās iekārtas, arī sviesta uzglabāšana vairs nebija problēma.
05.07.2024.