Domāju, ka daudzi sastapuši cilvēkus, uz kuriem varētu attiecināt virsrakstā minētos vārdus. Katram savs liktenis, savs dzīvesstāsts! Šoreiz vēlos pastāstīt par cilvēku, kuram cieša saikne ar Leģionāru piemiņas dienu. Par vienkāršu šoferi, zemnieku, bijušo leģionāru un… rakstnieku PĒTERI LIEPIŅU. Pērn viņam apritētu apaļais 100, bet arī reālajā dzīvē viņš sasniedza cienījamu vecumu — 89.
Leģionāri ir mūsu tautas vēstures daļa. Iespējams, šis ir viens no pēdējiem gadiem, kad vēl ir dzīvs kāds no viņiem (tam jābūt simtgadniekam), taču dzīvi ir viņu bērni un mazbērni, lai gan liela daļa šo puišu gāja bojā kaujās un gūstekņu nometnēs, nepaspējuši izveidot ģimenes.
Šoferis – žurnālistikas students
Ar šo vīru pirmoreiz sastapos žurnālistikas neklātienes studiju laikā universitātē. Bijām kursabiedri, mūsu kursa vecākais bija Pēteris Tabūns – vēlāk labi pazīstams žurnālists un vairāku sasaukumu Saeimas deputāts. Viņš bija savus piecus gadus vecāks par pārējiem, kas bijām tikko no vidusskolas sola, kā toreizējais Līgatnes papīrfabrikas avīzītes redaktors Andrejs Cīrulis – vēlākais "Padomju Jaunatnes" vadītājs, arī komunistu partijas centrālkomitejas darbonis, un tad jau Tautas frontes aktīvists, "Barikadopēdijas" veidotājs…
P. Liepiņam studijas mazliet ievilkās, tomēr saprotamu iemeslu dēļ – viņš bija vienkāršs kolhoza kravas auto šoferis. Un viņš bija no citas paaudzes, jo mūs šķīra divi gadu desmiti. Pēterim bija jau pāri 40 gadiem… Mācību sesiju laikā viņš studentu kopmītnēs nedzīvoja, tāpēc garākas sarunas ārpus studiju programmas tikpat kā negadījās, bet sesiju starplaikos viņš reizēm rakstīja vēstules un atsūtīja savus sagatavotos pārbaudes darbus pirms iesniegšanas universitātē, lūdza palabot kļūdas vai aizsūtīt savus melnrakstus. Nezināju neko ne par viņa ģimeni, ne leģionu un visu pārdzīvoto. Pēc studijām vairs nesastapāmies.
Par laucinieka memuāriem
Gados, kad bija ierasts abonēt vairākus drukātos preses izdevumus, ne vienmēr bija laiks tos pilnībā izlasīt, tāpēc bieži vien kādu rakstu izgriezu un noliku vēlākai lasīšanai. Pagājušajā pavasarī atradu veselu mapi ar tādiem. To vidū arī rakstnieka un publicista Andra Grīnberga rakstu "Izdod lauku cilvēka memuārus", 2005. gada publikācija "Latvijas Avīzē". Rakstu saglabāju, jo tas bija par manu kursabiedru Pēteri.
Devos uz Limbažu bibliotēku. Tur nevienas Pētera grāmatas nav, taču ir iespēja pasūtīt no lielās "Gaismas pils". Tā izlasīju triloģijas pirmo grāmatu "Dzimtenē – draugu pulkā". Pasūtīju nākamo, taču šoreiz neizdevās – vienīgo eksemplāru nedrīkstot sūtīt, jābraucot lasīt uz Rīgu, lasītavā.
Raksta mudināta, nolēmu atrast pārējos memuārus un uzzināt par P. Liepiņa tālāko likteni. Sazinājos ar A. Grīnbergu.
Andris deva dažas norādes, bet vairāk palīdzēja mana bijusī kolēģe – Madonas novada laikraksta "Stars" redaktore Baiba Miglone. Ar viņas palīdzību varēju sazināties ar Pētera pēdējās dzīvesbiedres Ainas radinieci. Viņas īpašumā bija nonākušas vairākas Pētera grāmatas, un viņa pat bija gatava no tām šķirties pavisam, ne tikai iedot lasīšanai. Ar Baibas starpniecību ieguvu visas, turklāt ar Pētera veltījuma ierakstiem. Izdevās uzzināt arī Pētera meitu Rasmas un Nellijas tālruņu numurus, sazinājos arī ar viņām. Skumji bija uzzināt, ka Pēteris atstājis ļoti daudz nepublicētu memuāru, fotogrāfiju, jo viņam noteikti bija iecere stāstījumu turpināt… Uz pēdējās biogrāfiskās grāmatas, 2011. gadā izdotās "Dzīves šūpolēs" vāka ir norāde, ka tā ir pirmā daļa, stāsts apraujas 1949. gada nogalē. Iespējams, veselības problēmas neļāva darbu turpināt, jo pēc diviem gadiem rakstnieks devās mūžībā.
"Cilvēka liktenis ielikts jau viņa šūpulī," –
šos vārdus 2001. gadā veltījuma ierakstā triloģijas otrajā daļā izvēlējies tās autors. Pēteris noteikti varēja kļūt par izcilu publicistu, rakstnieku, ja vien dzīvi nesalauztu karš un tikko 18 gadus sasniegušo jaunekli neiesauktu leģionā. Viss viņa pārdzīvotais nav aprakstāms, taču Pēteris pat frontes ierakumos rakstījis piezīmes, fiksējis notikumus, kā izglābies šķietami bezcerīgās situācijās. Viņu sargājis iesaukuma dienā nopirktais un pirkstā uzvilktais gredzens ar sarkanbaltsarkano karogu un vēlāk kabatā vienmēr nēsāts īpašs suvenīrs. Kādā granātas sprādzienā šķemba no tās izlidojusi cauri netālu augošam kokam un pēc tam jau nekaitīga iekritusi leģionāra plaukstā…
Savas trīs grāmatas Pēteris dēvējis par Balto, Sarkano un Melno. Baltā veltīta viņa ģimenes un draugu dzīvei pirmajā Latvijas brīvvalstī, lauku sētā – par dienām, kas piepildītas ar grūtu darbu, kaimiņu izpalīdzīgumu, talkām un četru puišu draudzību un kopīgo atpūtu. Pēteris jau tolaik skrupulozi teju ik dienu dienasgrāmatā fiksējis notikumus apkaimē un arī lasīto avīzēs. Tāpēc šī grāmata varētu būt kā atklājums jaunajai paaudzei, kas neko tādu nav piedzīvojuši, varbūt pat nav dzirdējuši. Vēlāk tieši šai grāmatai visatzinīgākos vārdus veltījusi pazīstamā literāte Lūcija Ķuzāne, salīdzinādama pat ar Jāņa Jaunsudrabiņa aprakstnieka prasmi.
(Turpinājums sekos)