(Turpinājums no 11. aprīļa numura)
Pētera Liepiņa leģionāra gaitas ir līdzīgas pārējo likteņbiedru stāstiem — skaudra ikdiena, ilgas pēc mājām, un viņa neiztrūkstošie pieraksti, saņemto vēstuļu citāti…. Draugiem adresētās vēstulēs bieži pievienots lūgums — atsūtīt kādu burtnīcu vai papīra loksnīti…
Ieskatam tikai viens fragments no Pētera ieraksta 1944. gada 16. martā: "Jau no paša rīta aktīvas ir vācu triecienlidmašīnas stukasi. Interesanti vērot, kā tie kaukdami pikē uz krievu pozīcijām, sēdami nāvi to rindās. Nepārtraukti dārd dažādu kalibru lielgabala šāviņi, līdz aizsmakumam rej ložmetēji. Gaisā plaukst dažādu krāsu raķešu ziedi. Vai patiešām būtu jau sākusies solītā pavasara ofensīva? Naktī braucam pēc munīcijas. Šonakt kukuruzņiks ir varen devīgs. Cienā mūs ne tikai ar vairākām bumbām, bet nežēlo lodes arī ložmetējs. Tīri brīnums, ka pret mums raidītā tāda dzelzs krusa nevienam netrāpa. Vai patiešām lidotāji apdzērušies vai galīgi nejēgas?"
Tās rindas rakstītas pie kādas sādžas Krievijā, Veļikajas upes krastos. Pēc dažām dienām ieraksts vēstī, ka apritējis viņa pirmais gads leģionā, un tālāk jau aizvien trauksmaināki ieraksti. Tad atvainošanās, ka ar 10. jūliju kauju ugunīs precīzi datumi nav fiksēti, daļa pazaudēti, bet svarīgāko atmiņa saglabājusi: "Skriešanās ar tankiem uz Opočkas-Novorževas šosejas notika, Puškina kalnos biju, kukuruzņika apgaismojumā pāri Veļikajas upei braucu. Vai tas notika dienu agrāk vai vēlāk, nav svarīgi, bet datums, kad ierados Latvijā, iecirsts kā akmenī – 18. jūlijs. Šovakar pēc astoņām negulētām naktīm beidzot varu likties uz auss."
Un vēl skaudrs ieraksts pāris dienu vēlāk: "Pievakarē ar skaļiem urrā kliedzieniem no Kārsavas īsos pārskrējienos kartupeļu tīrumā saklūp bars "neuzvaramo" un pa kartupeļu vagām steidzīgi rāpjas uz priekšu. Mūsu kājnieki klusē, ļaujot viņiem pienākt tuvāk. Darbu sāk mūsu artilērija. Gaisā lido kartupeļu laksti kopā ar saplosītiem uzbrucēju augumiem. Pirmo reizi mūžā redzu, kā darbojas kara "gaļas mašīna". Krievi ir neatlaidīgi. Pirmajam vilnim seko otrs, trešais… Panākumi izpaliek. Svešās zemes tīkotāji tiek sajaukti kopā ar Latgales svēto zemi."
Pēteris pārlapo toreizējā laikraksta "Tēvija" numuru, lasa, ka vācieši jau pametuši Pleskavu, Ostrovu, boļševiki no jauna jau saimnieko Daugavpilī, Rēzeknē, Ludzā. Izdots rīkojums – iesaukt latviešu leģionā 1925. un 1926. gadā dzimušos jaunekļus.
Tālākie ieraksti par atkāpšanos Rīgas virzienā, kaujām pie Dreiliņiem, Daugavas tilta šķērsošanu 12. oktobrī, īsi pirms tos vācieši uzspridzināja, un ceļš uz Kurzemi. Tur vēl gaidīja smagas kaujas līdz pat 1945. gada pavasarim, Lestene, Ziemassvētku kaujas, Džūkste un citas vietas, ko nevar uzskaitīt, jo šajā laikā P. Liepiņš no artilērijas apkalpes pārcelts par sakaru līniju atjaunotāju. Tur risks nebija mazāks, bet rakstīšanai laika neatlika nemaz.
Un Sarkanās grāmatas pēdējā ierakstā 8. maijā citēts kāda puiša izsauciens:
– Zēni, karu izbaudījām, bet miers būs briesmīgs!
Trešās grāmatas "Krievu lēģerī" ievadā autors raksta, ka veltī to saviem lēģera biedriem un karā kritušajiem draugiem Jancim un Pičukam. Abi puiši bija no tā jaunības un bērnu dienu četrinieka, par kuriem ar dziļu sirsnību stāstīts "Baltajā grāmatā". Viņi bija nedaudz jaunāki par Pēteri, tāpēc leģionā netika iesaukti. Toties atbrīvotāji viņus mobilizēja 1944. gada rudenī, un zēni krituši jau pirmajā kaujā. Pēteris ar rūgtumu atceras, kā viena krievu armijā kritušā puiša tēvs un vēl daži pagasta iedzīvotāji uz viņu un citiem bijušajiem leģionāriem raudzījās ne visai labvēlīgi, taču skaudrā īstenība bija tāda, ka no kara dzīvi atgriezās, iespējams, vairāk leģionāru nekā sarkanarmiešu…
Krievu komandieri dzīvo spēku nesaudzēja. Kurzemes kauju aprakstā P. Liepiņš pieminējis piecas tā sauktās lielkaujas, un piektajā no tām kritušo sarkanarmiešu skaits pārsniedzis 70 000 vīru. (Izklausās briesmīgi, neesmu šo skaitli nekur pārbaudījusi.) Kurzemē pretī vācu un arī leģionā iesaukto latviešu vīriem cīnījās arī krievu armijā iesauktie latvieši: tēvs pret dēlu, brālis pret brāli… Arī mana māte tajās dienās no kara komisariāta saņēma sēru vēsti – 9. martā Jelgavas hospitālī pēc kaujā gūtiem ievainojumiem miris sarkanarmietis viņas vīrs. Šo paziņojumu, protams, krievu valodā, esmu saglabājusi. Tēva kapavietu sameklēju, bet dzīvē sastapušies neesam, jo piedzimu 1945. gada sākumā.
P. Liepiņa stāsts par lēģerī pavadīto laiku iekļauts tā sauktajā Melnajā grāmatā. Tomēr melni iekrāsota arī ceturtā grāmata "Zem sirpja un āmura" – par pirmajiem pēckara gadiem. Tās vairāk nekā 300 lappusēs dokumentēts ne tikai smagais darbs un necilvēcīgie dzīves apstākļi lēģera barakās pašas Maskavas pievārtē, bet arī klajā ņirgāšanās un bezjēdzīgie uzdevumi. Piemēram – ziemas sasalumā jākaļ grāvji it kā kanalizācijas trasei, bet pavasarī tos pavēl vienkārši aizbērt, tad jaunceļamā ciematā pagalmu apzaļumošanai atved stādīt eglītes… bez saknēm… Un gandrīz katru dienu Pētera burtnīcā ieraksti par bada un slimību novārdzinātiem mirušajiem vai it kā uz mājām aizsūtītajiem.
Kā pēc visa pārdzīvotā cilvēks vēl spēja ne tikai smagi strādāt Ērgļos saspridzinātā tilta atjaunošanā, kūdras purvā, vēlāk par kravas auto šoferi kolhozā, bet arī no jauna sēsties skolas solā, pāris reižu nedēļā kājām mērot ceļu uz attālu vakarskolu pilsētā, lai iegūtu vidējo izglītību un pusmūža gados iestātos universitātē.
Tā bija spīts un mīlestība
Arī par šī neparastā cilvēka privāto dzīvi varētu sarakstīt romānu. Visas grāmatas caurvij nākotnes sapņi un prieka brīži, sarakste ar draugiem un meitenēm. Visvairāk ierakstu veltīts Grietiņai – meitenei, ko viņš iemīļojis jau skolas gados, cerību pilns atgriezies no kara lēģera. Meitene viņu gaidījusi, slepus tikušies, un bijis jau noteikts laulību datums un vieta – Vecā Ģertrūdes baznīca Rīgā -, bet Grietiņa neieradās.
– Kamēr vien manas acis būs gaišas, to neizglītoto plikadīdu manās mājās neievedīsi! – tas bijis maigākais no meitenes tēva spriedumiem, kad viņa paziņojusi par savu izvēli. Māte gan bijusi meitas pusē, uzsvērusi Pētera labās īpašības, pat to, ka viņš ir pilnīgs alkohola nelietotājs un nesmēķētājs, taču turīgā saimnieka un bijušā Latvijas armijas virsnieka spriedums bijis negrozāms. Sekojis pat spēcīgs pliķis meitenei, kas bērnībā nebija piedzīvojusi nevienu pērienu… Grietiņa paziņoja tēvam, ka nevienu citu neprecēs.
Sapnis bija izsapņots. Pēteris vēlējās dibināt ģimeni, un tajos pēckara gados tik staltam un izskatīgam puisim meitenes liptin lipa klāt… Viņš apprecējās, piedzima divi dēli un divas meitas, taču pēc 20 gadu kopdzīves ģimene izira, tomēr saikni ar bērniem Pēteris saglabāja līdz mūža galam – grāmatās ir daudz ilustrāciju, fotouzņēmumu no gadiem, kad viņš kopā ar meitām apmeklēja bijušo kauju vietas, piedalījās piemiņas pasākumos.
Kad Pēteris ieguva augstāko izglītību un jau pierādīja savu talantu arī publikācijās vietējos laikrakstos un žurnālos, pat viņa agrākās izredzētās Grietiņas tēvam nebija nekas pretī, ja meita iziet par sievu nu jau pie vīra brieduma gados. Beidzot viņi bija kopā, tikai liktenis nesaudzēja – drīz Grietiņa gāja bojā autoavārijā.
Mūža otrajā pusē Pēteris nepalika viens – viņa dzīves līdzgaitniece bija Aina Docīte, kurai veltīti sirsnīgi ieraksti tagad pie manis atceļojušās grāmatās.
Vikipēdijā par P. Liepiņu atzīmēts – novadpētnieks, literāts. Viņš sastādījis grāmatu par novadnieku "Jānis Sārts un Kalsnava". Minēts arī literārs darbs – 2007. gadā izdotais stāstu krājums "Parāds". Tajā Pēteris tēlaini aprakstījis savās šofera gaitās piedzīvoto, sastaptos cilvēkus, reizēm ar krietnu humora piedevu. Neizteikšos par šo stāstiņu māksliniecisko vērtību, tikai skaidri zinu, ka biju pirmā lasītāja, kas vēra šo glītos, biezos vākos iesieto grāmatu. Svaiga, ar nekad neatvērtām, vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošām lapām tā bija nogulējusi "Gaismas pils" plauktos 15 gadus! Neaplūkoju, cik eksemplāros savulaik grāmata izdota, bet no Pētera tuviniekiem dzirdēju, ka savas grāmatas viņš dažādos veidos centies izplatīt pats, apmeklēdams dažādus gadatirgus un citus pasākumus.
"Parāds" – tāds nosaukums bija dots P. Liepiņa grāmatai, jo tā saucās arī viens no stāstiņiem. Man šis stāstījums par bijušo kursabiedru ir kā parāds, ko gan nav iespējams atdot, jo cilvēka vairs nav. Bet tā vienkārši notiek – ikdienā brīžiem trūkst laika atskatīties uz noieto ceļu, atcerēties kādreiz sastaptos cilvēkus. Taču man šķiet, ka romānos vai kinoseriālos izjustais jo drīz izgaist no atmiņas, bet reālu cilvēku dzīve un likteņi paliek ar mums vienmēr.
06.05.2025.