(Sākums 18. maija numurā)
Leģendārajai bagarmašīnai „Spēkonis", tāpat
kā cilvēkam, ir savs liktenis. 1939. gadā, pēc toreiz paredzēto darbu
pabeigšanas, lielo mašīnu demontēja un nogādāja Rīgā.
Sākās karš. Lai „Spēkoņa" bronzas detaļas neaizvestu uz Vāciju bruņojuma ražošanai, tā pēdējais mašīnists Mārtiņš Čīka ar draugiem, riskējot ar dzīvību, tās rūpīgi noslēpa.
Pēc kara ar „Spēkoņa" palīdzību dzina pāļus, būvējot tiltu pār Daugavu. Tad „Spēkoni" atjaunoja un aizvilka uz Belomorkanālu tā ietekas padziļināšanai. Piecdesmito gadu sākumā „Spēkonis" padziļināja Tallinas ostu, un tad, nonācis Bolderājas kuģu būvētavā, tas tika sagriezts metāllūžņos. No „Spēkoņa" palicis vien apaļais misiņa ietvarā iestiprinātais laikrādis, kas tagad apskatāms Talsos – Latvijas Lauksaimniecības muzejā.
Bet kuģītim „Kultūrtehniķis" bija arī citi – patīkamāki uzdevumi. Tas kursēja pa Aivieksti, uzturot satiksmi. Pēc lielās pavasara plostu iešanas Aiviekstē nāca un gāja kuģītis – no Cūkas kroga tas peldēja uz Ļaudonu, Saikavu un Lubānu, vadājot vasarniekus, kas no Rīgas pa dzelzceļu ieradās Jaunkalsnavā. Bija brīnumaini redzēt īstu baltu kuģi ar melnbaltu skursteni iznirstam no krūmājiem un peldam pa zaļām pļavām. Uzsvilpdams tas piestāja pie laipām, ja bija kāds atbraucējs, kāda vasarnieku ģimene vai kāds tālāk ceļotājs. Vai kuģītis piestāja vai ne, tā garāmiešana vien bija skatīšanās vērta, Aiviekstes zaļajā mierā ienesot patīkamu satraukumu acij un sirdij.
Lubānā 2005. gadā tika uzstādīts piemiņas akmens Aiviekstes bagarētājiem, vērienīgo meliorācijas darbu veicējiem – celmlaužiem. Šis akmens glabā piemiņu arī par leģendāro „Spēkoni" – akmenī iestrādātais metāla fragments ir viens no četriem „Spēkoņa" kausa zobiem. Paldies Elmāram Saukam par iniciatīvu, paldies akmeņkalim Andrim Briezim un Lubānas pašvaldībai!
Lai pilnībā atrisinātu palu ūdeņu radītās problēmas, 50. gados republikas vadība pieņēma Lubāna zemienes nosusināšanas un kompleksās izmantošanas plānu, darbus sadalot četros vērienīgos posmos.
1. posmā (1955-1959) tika izrakts Meirānu kanāls 25 km garumā: tas tolaik bija lielākais kanāls Baltijā, ilgu laiku pat lielākais Eiropā. Šis kanāls aizvada uz Aivieksti Lisiņas, Teicijas un Malmutas ūdeņus, nepieļaujot to ieplūšanu ezerā. 2. posmā (1960-1964) tapa 14,6 km garais Zvidzienas kanāls un dambis, kas pasargāja no applūšanas 8100 hektāru ezera austrumu krastā. 3. posmā (1965-1967) tika izrakts Īdeņas kanāls 20,5 km garumā, radītas slūžas un dienvidaustrumu aizsargdambis, kā arī Rēzeknes un Maltas upju pārrakums – Jaunā Malta 6,2 km garumā – un dambji gar Rēzeknes un Maltas krastiem. 4. posmā (1968-1980) radīts Ziemeļu dambis ar slūžām Aiviekstes iztekā un Pededzes lejasgala pārrakums 9,7 km garumā.
Tagad Lubāna dambju kopgarums ir 90 km, kanālu kopgarums – 93 km. Ezera tuvumā, agrākajā palienē, izveidoti zivju dīķi ar kopējo platību 1750 hektāru. Pēc vērienīgajiem darbiem Lubāns 84 km2 platībā, visapkārt dambju ietverts, kļuvis par lielāko iedambēto ezeru Eiropā – ūdenskrātuve ar mākslīgu ūdens līmeņa regulēšanas iespēju. No plūdiem un to ietekmes pasargāti ap 45 tūkstošiem hektāru auglīgu zemju.
Kāds darbs, kādi milzu līdzekļi ieguldīti šajā projektā! Kaut mēs un nākamās paaudzes prastu to novērtēt un saglabāt! Lepojos, ka šajos darbos piedalījās arī mans tēvs –
meliorators Alberts Aizsilnieks.
Lai pasargātu Lubāna unikālo ekosistēmu, 2009. gadā tika izveidota viena no lielākajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām Latvijā – Lubāna mitrāja dabas liegums. Tas kļuvis par putnu paradīzi. Liegumā novērotas 225 putnu sugas, no kurām 51 ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Putnu vērošana kļūst arvien populārāka dabas draugu nodarbe. Pie Lubāna uzcelti seši putnu vērošanas torņi, ierīkota 600 m garā Teirumnieku dabas taka.
2004. gadā izveidots Aiviekstes palienes dabas parks, kura teritorijā nozīmīgākā vērtība ir palieņu pļavas. Tajās aug vairāki aizsargājami augi: mānīgā knīdija, jumstiņu gladiola, Sibīrijas skalbe, dzegužpirkstīte. Šīs pļavas ir ligzdojošo griežu, caurceļojošo ziemeļu gulbju un mazo gauru apmešanās vieta. Ne velti Ļaudonas pagasta ģerbonī ir grieze.
Manās atmiņās Aiviekste vienmēr ir skaista – sevišķi Aiviekstes rīti… Blāva, mīksta kā pienenes pūka, viegla kā līgavas plīvurs ir Aiviekstes rīta migla. Kad manas māsas Noras mazmeitiņai Madarai, kas tagad ir fotogrāfe, žurnāliste, bija kādi seši gadi, viņa pierunāja vecomammu uz Aiviekstes tilta sagaidīt saullēktu. Tovasar Madariņa ar pārsteidzošo darbiņu „Aiviekste rītausmā" uzvarēja konkursā un ieguva savu pirmo īsto fotoaparātu.
Ievērojamais dabas fotogrāfs Andris Eglītis Aivieksti raksturo šādi: „Visā apkārtnē skaistākā un gleznainākā upe ir Aiviekste. Plaša un mierīga tā izlokās gar Austrumlatvijas zemieni un Vidzemes centrālās augstienes malu, bet grīvā vizuļodama ieplūst sirmajā Daugavā. Ziemā tā rāmi dus ledus skavās, bet pavasaros trakulīgi varena izplešas lēzenajā ielejā. Vietām pretējo krastu pat nevar saredzēt. Ūdenī mirkst piekrastes kārklu krūmi un vītoli, starp kuriem plunčājas meža pīļu un gauru bariņi, ērmīgi stāv telefona un elektrības stabi, kuru galos, spalvas bužinādami, tup klijāni. Bet tad kā balti gubu mākoņi uzzied krastmalas ievu krūmi, un ūdens aiziet, atstādams aiz sevis treknas, zemi barojošas dūņas."
Aiviekstei savus darbus veltījuši daudzi dzejnieki – Andrejs Eglītis, Jāzeps Osmanis, Uldis Auseklis, Marta Bārbale, Daina Avotiņa, Jānis Gavars. Aizraujošs ir Oļģerta Liepiņa romāns „Stirnas pār kalniem", arī Kārļa Studenta ceļojuma piezīmes par braucienu ar laivām no Lubāna līdz jūrai. Aivieksti ar īpašu mīļumu atceras dzejnieki un rakstnieki tālumnieki – Lāču Sandris
ASV, Andrejs Krūmiņš Francijā.
Erna Ķikure vēl 90 gadu vecumā Kanādā raksta:
„Aiviekste, mīļā, daiļā,
Manas bērnības, jaunības upe –
Ar sauli un puķu pļavām,
Pilna vasaras mākoņiem…"
Un kur tad vēl skaistās Miķeļa Gruzīša dziesmas!
Mīlēsim Aivieksti un leposimies ar to! Cauri Lubānai, Ļaudonai, tāpat kā cauri Parīzei, Londonai, Rīgai un Valmierai, tek UPE. Un šī upe ir mūsu skaistā, mīļā Aiviekste…
22.05.2018.