1949. gada 25. marta deportācijas bija paredzētas, lai salauztu pretestību kolhozu sistēmai laukos un mazinātu nacionālās pretošanās kustību Latvijā. Ziņas par piederību „kulakiem", kā tika apzīmēti turīgākie un uzņēmīgākie lauksaimnieki, tika sagatavotas centralizēti, vadoties pēc 1939. gada tautas skaitīšanas datiem. Netika ņemtas vērā pēdējo 10 gadu pārmaiņas – saimniecību sabrukums, vispārēja mantas konfiskācija lielo nodokļu un nodevu dēļ, kā arī kara postījumi.
Kopumā no Latvijas tika izvesti ap 43 000 iedzīvotāju. No toreizējā Madonas apriņķa (tajā ietilpa tagadējais Madonas, Cesvaines, Lubānas novads, daži tagadējā Gulbenes, Ērgļu, Ogres novada pagasti), pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, izsūtīja 1977 cilvēkus, to skaitā bērnus un vecus ļaudis. Līdz 1960. gadu vidum lielākā daļa no deportāciju upuriem kopā ar ģimenēm un bērniem, kuri bija dzimuši izsūtījumā, atgriezās. Ne vienmēr tiem tika atļauts atgriezties savās mājās, kā arī apkārtējo attieksme bieži vien bija atturīga vai pat naidīga.
Lasot atmiņu stāstus, jūtams, ka izsūtījumā latvieši tikuši cienīti kā labi un čakli darba darītāji. Daudzi atceras, ka pēc atļauju saņemšanas braukšanai atpakaļ uz Latviju viņu uzņēmumu vai kolhozu vadītāji nelabprāt šķīrās no labākajiem darbiniekiem. Tomēr ilgas pēc dzimtenes, pēc savas Latvijas zemes bija spēcīgākas par to, ka atkal jāšķiras no sapelnītā, uzceltā vai izaudzētā. Par vietējiem sādžu iedzīvotājiem atmiņās parasti min, ka bijuši izpalīdzīgi, bet dzīvojuši citādi, nekā Latvijā ierasts. Lopi brīvi staigājuši pa sādžu, govis ziemā turētas ārā.
Izsūtīto atmiņās kā viens no pazemojošākajiem brīžiem minēta izsēdināšana galapunktā no vagoniem. Apkārtējo kolhozu pārstāvji bija sabraukuši izvēlēties ģimenes, kuras tad arī strādāja un dzīvoja viņu saimniecībās. Priekšroka, protams, bija jauniem, spēcīgiem cilvēkiem bez bērniem. Savukārt vientuļas mātes ar maziem bērniem vai vecie un slimie bija pēdējā izvēle. Lielākoties visās atmiņās šis brīdis tiek apzīmēts kā „vergu tirgus". Bija jāmācās izdzīvot citā klimatā, citos apstākļos.
Ir pagājis jau 71 gads, bet 1949. gada 25. marta notikumi joprojām tautas atmiņā ir palikuši kā viena no cilvēkus pazemojošākajām vēstures lappusēm.
Autore: RITA MEDNE,
Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja
kultūrvēstures nodaļas vadītāja
24.03.2020.