Aizvakar par izstāšanos no partijas „Jaunais laiks" paziņoja vairāki redzami politiķi, tai skaitā pieci Saeimas deputāti, un vēl vismaz 100 biedru to plāno darīt tuvākajā laikā.
Šis fakts nozīmē to, ka neatgriezeniskas izmaiņas piedzīvos lielākā opozīcijas partija. Kādu tas priecēs, citu skumdinās, taču kādus pārmaiņu vējus šis pavērsiens nesīs Latvijas politiskajā vidē?
Punkts viens (šobrīd moderns izteiksmes veids): lai cik neobjektīva un vārga bija „Jaunā laika" (JL) valdības kritika līdz šim, tagad tā kļūs vēl vājāka un nemākulīgāka, jo partiju ir pametusi daļa tās „smadzeņu centra", atstājot lepnā divvientulībā Repši ar Kariņu, kuru spēja uz konstruktīvu dialogu politiķu vidē tiek apšaubīta.
Punkts divi: jauna, spēcīga politiskā spēka rašanās pirms pašvaldību vēlēšanām līdz šim bija zem jautājuma zīmes, bet pēc JL šķelšanās ir pilnīgi skaidrs, ka tas radīsies, un to ir apstiprinājis arī no Tautas partijas izslēgtais Aigars Štokenbergs.
Un punkts trīs: JL iespējas kļūt par ietekmīgu partiju nu ir tuvu nullei, jo tā ir bankrotējusi vairākos līmeņos. Nespēja sevi apliecināt nedz kā stabilu pozīcijas, nedz kā aktīvu opozīcijas partiju (te nu JL vajadzēja pamācīties no saviem sāncenšiem TP, jo tās darbību laikā, kad tā atradās opozīcijā gan „Latvijas ceļa", gan JL veidotajām valdībām, var vērtēt kā ļoti veiksmīgu, respektīvi, valdībai atelpai netika dots ne brīdis). Bankrots tika piedzīvots arī nespējā atrisināt partijas iekšējās pretrunas. Jau pagājušajā gadā JL parādījās nopietni konflikti, kas noveda pie divvaldības, tagad – liela biedru skaita izstāšanās.
Ja man ir jāformulē sava attieksme pret šo notikumu, tad jāatzīst, ka tā nav viennozīmīga. Žēl, ka norietu piedzīvo spēcīga opozīcijas partija, kam bija liels potenciāls. Lai kā mēs vērtētu JL darbību pēdējos divarpus Saeimas sasaukumos, nevar noliegt, ka viņu darbs deva arī pozitīvu pienesumu, bez tam, spēcīga opozīcija ir daudzpartiju sistēmas absolūta nepieciešamība. Ja cilvēkam neskatās uz pirkstiem, viņš nereti mēdz izlaisties, un uz partijām, kas ir pie varas, šo apgalvojumu var attiecināt vispārākajā pakāpē. Taču šai lietai ir arī otra puse – vai ir jēga uzturēt pie dzīvības ilūziju, ka JL ir spēcīga opozīcijas partija? Diemžēl, tās politisko darbu aktīvā ir ierakstāms vairāk neveiksmju nekā veiksmju, bez tam, lai arī cik dziļā opozīcijā sēdētu partija, tās mērķim jau pēc partijas definīcijas būtu jābūt politiskās varas iegūšanai un realizēšanai. JL darbībā tiekšanās uz šo mērķi nebija jūtama, līdz ar to arī iznākums – likumsakarīgs.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS