Pēdējo nedēļu lielākā iekšpolitiskā aktualitāte Latvijā nenoliedzami bija jaunā prezidenta vēlēšanas, process un valsts iekārtas diktēta nepieciešamība, kas, ja neskaita Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu uz atkārtotu termiņu, nekad nav iztikusi bez skandāliem.
Noliekot malā abus vēlēšanu finālistus un analizējot notikušo procesu kopumā, jāsecina, ka valsts varas pārstāvju un pārējās sabiedrības starpā nav vis izveidojusies plaisa, bet gan mērķtiecīgi vairāku gadu garumā ir celta siena. Un tās celšanā aktīvi ir piedalījušās visas puses. Liela daļa sabiedrības, vismaz aktīvākā tās daļa, nemitīgi veido negatīvas informācijas fonu teju vai ikvienam sabiedriskam vai politiskam notikumam.
Dzīvojot šādā vidē, pat zvērinātam optimistam sāks likties, ka mākoņiem sāk trūkt zelta maliņu. Lieli nopelni šī fona uzturēšanā ir arī plašsaziņas līdzekļiem, kas, savā krāsu paletē pamatā izmantojot vien melno krāsu, īstenībā iešauj paši sev kājā, jo, palīdzot uzturēt negatīvu notikumu fonu, indivīds, kas saņem informāciju, vairs nespēj izsvērt, kurš notikums sabiedrību un reizē arī viņu kā tās locekli ietekmē vairāk, kurš – mazāk. Tāpēc nereti, ņemoties ar mazsvarīgām, taču pašu spalvas pušķojošām lietām, plašsaziņas līdzekļu pārstāvji nepamana, ka garām viņu radaram paslīd lietas, kas būtu pelnījušas pamatīgāku sabiedrības iztirzājumu. Prezidenta vēlēšanas nebija izņēmums, jo, kamēr žurnālisti ar putām uz lūpām jau desmito reizi spārdīja "konvertu" un TP jūgenda uzraktās "komunistiskās pagātnes" beigto zirgu, pienācīga uzmanība netika pievērsta pašam procesa saturam: kāpēc tieši Zatlera kandidatūra, kāpēc pēdējā brīdī, kāpēc tāda koalīcijas un – otrā gadījumā – opozīcijas vienprātība, kāpēc netika izvērtētas citas kandidatūras?
Taču vislielākos akmeņus šajā valsts varas un pārējās sabiedrības sienā ir savēluši paši politiķi, un īpaši aktīvi tas noticis pēdējos gados. Nevēlos iztirzāt, cik daudz valstiski nozīmīgu lēmumu ir pieņemts, kā tas ir atsaucies uz iekšpolitiku vai ārpolitiku un cik kvalitatīvi vai nekvalitatīvi ir bijuši paši lēmumi. Mani interesē un reizē arī satrauc likumdevējvaras un jo īpaši izpildvaras (dažos gadījumos) neprasme, bet visbiežāk nevēlēšanās uzrunāt tos sabiedrības slāņus, kurus viņu izstrādātie un vēlāk arī pieņemtie lēmumi skars. Manuprāt, šajā gadījumā politiķi ir pārpratuši nevis Satversmes un ar to saistīto nozīmīgāko valsts likumu burtu, bet garu, kas šobrīd izpaužas neslēptā cinismā, kura visaptverošāko apkopojumu prezidenta vēlēšanu dienā ar savu nepārprotamo žestu sniedza savulaik cienījams politiķis J. Lagzdiņš. Būs vien jāpiekrīt klasiskajam teicienam, ka "jebkura vara samaitā, bet absolūta vara samaitā absolūti".
Autors: EGILS KAZAKEVIČS