Adrenalīns? Sevis pierādīšana? Sportiskais azarts būt pirmajam? Apgalvot varu vienīgi to, ka uzvara jau ir tas vien, ja var izturēt šo ceļu, nepārtraukti airējot, un nokļūt finišā, šoreiz Vecsalacā. Lūk, apņemšanās, kas radusies manī šovasar, sapnis, ko īstenot.
Šovakar beigsies tautas nobalsošana par ierosinātajiem grozījumiem pensiju likumā, notikums, par ko tiek lauzti šķēpi jau labu laiku, bet šonedēļ it īpaši. Un te nav jāveic gandrīz 100 km distance tumsā, tikai jāaiziet pārsimts metru līdz tuvākajam nobalsošanas iecirknim un jāpauž sava attieksme – „par" vai „pret". Izrādās, ka šobrīd man tā ir daudz lielāka taustīšanās tumsā un daudz smagāks uzdevums par nakts maratona veikšanu. Kurā pusē nostāties? Protams, sirds pieder pensionāriem, kuru naudas makos ieskatoties, saucieni pēc taisnības uz šīs zemes ir vairāk kā pamatoti (nez kāpēc prātā nāk un īsti piemērotas šķiet Veidenbauma dzejas rindas). Bet es noteikti neesmu ne īru, ne angļu labumu tīkotāja. Es mīlu savu valsti, ko šobrīd redzu apjukušu, nomocītu, valsti, kurai spēkus atņēmusi pašas neizdarība un muļķība, un man ir bail kustināt kādu mehānismu aparātā, kas kaut kā nebūt jau sācis darboties.
Nākamajā nedēļā beidzas vasaras brīvlaiks. Atkal atvadas! Jau dzirdu skumjo „Ak, cik žēl!" vai „Kā negribas uz skolu!" Un tomēr mēs visi – gan es, gan skaļie vasaras apraudātāji – labi zinām: ja nebūtu tik ierastā skolas ritma deviņu mēnešu garumā, nebūtu arī prieka par vasaru un brīvdienām.
Bet pēc šiem deviņiem skolas mēnešiem mani audzēkņi beigs
9. klasi, skolēni, kam piecus gadus ir piederējusi krietna daļa manas sirds mīlestības. Beigs, lai turpinātu. Lai iesāktu jaunu posmu savā izglītības ceļā.
Ne par beigām, šķiršanos, zaudējumu ir manas pārdomas, izskanot vasarai. Kaut ko pabeidzot, mums tiek dota iespēja sākt no jauna. Tā rodas jauni sapņi, ko vajag īstenot. Pārliecība, kas gūta, nonākot līdz jaunai atskārsmei. Jaunas uzvaras un sasniegumi. Jauns mācību gads ar jaunām zināšanām. Jauns dzīves ceļš ar vēl neīstenotām iespējām. Jauna, sirsnīga iepazīšanās, kas tik ļoti nepieciešamas mūsu ikdienas steigā panīkušajām dvēselēm. Mīlestība, un caur to – jauna dzīvība.
Autore: Sandra Šimkēviča