Zinu, ka lielai daļai cilvēku patīk meklēt simbolus, saskatīt likumsakarības, konspirācijas teorijas un tamlīdzīgas lietas. Arī es nosacīti piederu pie šiem cilvēkiem, tādēļ mani divi šķietami nesaistīti notikumi nedaudz uzjautrināja – Nobela miera prēmijas piešķiršana ASV prezidentam Barakam Huseinam Obamam un teju paralēli ar to notikusī Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācijas (visiem plašāk pazīstama pēc abreviatūras NASA) sarīkotā Mēness virsmas spridzināšana.
Protams, abi notikumi nav savstarpēji saistīti, taču sakritība ir simboliska, jo par spīti globālās sabiedrības sniegtajam "miera kredītam", kas izpaužas kaut vai ar šīs prēmijas starpniecību, miera procesi jaunā prezidenta pilnvaru laikā nav kļuvuši spēcīgāki, gluži pretēji, drīz pēc 9. oktobra tika publiski paziņots par papildu militārā kontingenta sūtīšanu uz Afganistānu. Ziņa par to, ka Obama saņēmis Nobela miera prēmiju, izraisīja pretrunīgas reakcijas vētru kā pasaulē, tā ASV. Daļa uzskatīja, ka viņš neko nopietnu vēl nav paveicis, lai tiktu ielikts vienā plauktā ar Mārtinu Luteru Kingu, Nelsonu Mandelu un daudziem citiem izciliem šīs prēmijas laureātiem. Citi, savukārt, par panākumu uzskatīja jau to vien, ka viņš ir spējis mainīt daudzu valstu attieksmi pret ASV un, kas pats būtiskākais, nācis īstenot abus savas priekšvēlēšanu kampaņas centrālos saukļus – "Pārmaiņas" un "Cerību". Abi šie saukļi attiecas gan uz ASV iekšpolitiku, gan ārpolitiku un iemieso sevī daudzu miljonu cilvēku gaidas uz pozitīviem rezultātiem ļoti plašā aspektā.
Taču mēs dzīvojam reālā, nevis ilūziju pasaulē, un te darbojas citi likumi. Centrālie iekšpolitiskie jautājumi ASV par spīti demokrātu pārsvaram Senātā un Kongresā līdzinās Sīzifa akmens velšanai kalnā. Katru reizi, tuvojoties virsotnei, akmens izsprūk un darbs jāsāk no jauna. Vislabāk to ilustrē ASV, jo īpaši jutīgais jautājums par veselības aprūpes sistēmas maiņu. Arī krīzē līdzvainīgajiem – Volstrītas "haizivīm" – pamestais glābšanas riņķis vairāk nekā 700 miljardu dolāru izskatā ASV iedzīvotājos, kuri palikuši bez darba un zaudējuši mājokli, atstāj mieles.
Zinot visu šo notikumu fonu un arī to, ka diezin vai Obama pats šobrīd uzskata, ka būtu cienīgākais Nobela miera prēmijas laureāts, man šķita interesanti tas, kādu runu šonedēļ Oslo, saņemot prēmiju, teiks ASV prezidents. Un jāatzīst, ka tā bija valstsvīra, nevis politiķa vai politikāņa runa. Tās saturu noteica tas, ka apstākļi viņu spiež būt vairāk kara un rīcības, nevis miera un bezdarbības prezidentam.
Kāpēc viss šis stāsts par Obamu? Tādēļ, ka situācija ASV un Latvijā lielos vilcienos nav nemaz tik atšķirīga, vien mērogi citi un personālijas atšķiras. ASV šis laiks ļauj veidoties valstsvīriem, bet Latvija joprojām paliek labākajā gadījumā politiķu, bet sliktākajā – politikāņu "paradīze".
Autors: EGILS KAZAKEVIČS