Jaunais, 2017., gads ir atnācis, un arī ziema, gadumiju nokavējot vien par pāris dienām, ar puteni, avārijām un, kā ziņās to nodēvēja, „arktisko salu" ir iestājusies.
Ir skaļi izskanējuši laba vēlējumi, klusībā paturētas jaunā gada apņemšanās. Pats biju apņēmies pirmo 2017. gada komentāra sleju sākt ar kaut ko pozitīvu. Diemžēl dzīve ievieš korekcijas, jo pirmā jaunā gada nedēļa atklāja kādu prātam grūti aptveramu traģēdiju, par kuru grūti nerakstīt. Dobelē pēc vecāku nāves (iespējams, izraisītas no narkotiku pārdozēšanas) četri mazi bērni nedēļu pavadīja aizslēgtā dzīvoklī pie atvērta loga. Jaunākais no bērniem – deviņus mēnešus veca meitenīte – šo elles pārbaudījumu neizturēja.
Nav pārsteigums, ka šādās situācijās mirušos vecākus sabiedrība vaino vien garāmejot. Ja nāves iemesls tiešām ir bijusi narkotiku pārdozēšana, viņi savu sodu jau ir saņēmuši, vienlaikus izpostot dzīvi savām atvasēm. Šādās situācijās sabiedrība, pirmkārt, cenšas nosodīt tos, kam traģēdijas mākoņus savelkamies vajadzēja pamanīt, pirms tā vēl bija notikusi, proti, sociālos un bāriņtiesas darbiniekus. Ģimenei bijis trūcīgas ģimenes statuss, taču sociālo darbinieku raksturojums šai ģimenei ir bijis pozitīvs. Ģimene neesot bijusi arī vietējās bāriņtiesas redzeslokā, lai gan septembra sākumā bija pieņemts lēmums par vīrieša nošķiršanu no ģimenes (pēc tam gan salabuši un kopdzīvi atsākuši). Neņemos izvērtēt bāriņtiesas un sociālo darbinieku atbildību, jo apzinos, ka šis darbs nav viegls un sabiedrības nosodījumu var saņemt gan vienā, gan otrā gadījumā. Vienā gadījumā tiktu pārmests, ka bērnus nošķir no vecākiem, līdz ar to izjaucot ģimeni. Otrā… otrā gadījumā ir Dobeles traģēdija.
Taču vismaz viena nāve – mazās meitenītes – bija novēršama. Ja vien sociālās mājas iemītnieki būtu pievērsuši uzmanību tam, ka nedēļu no dzīvokļa skan bērnu raudas, ja vien kādu atvērtajiem logiem garāmejošo šis fakts būtu darījis uzmanīgu. Ja vien mūsu sabiedrība nebūtu tik apātiska un vienaldzīga, viena bērna dzīvība būtu izglābta. Mēs esam ļoti aktīvi, kad vajag iesaistīties kampaņās, kad vajag ziedot kādas slimības ārstēšanai, palīdzēt ģimenei, kurai nodegusi māja vai saimniecības ēka, ziedot kādai iestādei, kas veic sociāli nozīmīgu funkciju, utt., taču bieži vien vienaldzīgi paejam garām cilvēkam, kurš atrodas metru no mums. Par laimi, šos vārdus nevar attiecināt uz visiem. Kā pierāda daudzskaitlīgie pieteikumi uz „Latvijas lepnuma" balvu, mums netrūkst cilvēku, kuri nav vienaldzīgi un ir gatavi palīdzēt. Lai šajā gadā to skaits tikai vairojas!
06.01.2017.