Uz pozitīvas nots

Veiksmīgu sakritību rezultātā un noteikti arī likteņa pirksta piestumta, jūlija vidū nokļuvu nedēļu ilgā piedzīvojumā „Vilkatis Group” jaunākās filmas uzņemšanas laukumā, iejūtoties barona Vulfa mīļotās Lotes ādā. Filmēšanas sākumā no visas komandas pazīstami bija vien divi cilvēki, taču līdz noslēgumam paziņu loks vairākkārt paplašinājās. Šos cilvēkus joprojām nevaru beigt apbrīnot par viņu vienmēr pozitīvismu izstarojošo dabu.

Divas nedēļas Cesvainē tika īstenots projekts „Manas brīvdienas”, kura laikā pilsētā uzturējās mūziķis Valters Frīdenbergs un aktrise Vita Baļčunaite. Aizdomājos, diez cik pamanīti viņi kļuva, pārvietojoties pa ielu. Grūti spriest, cik acu pāru sabiedrībā pazīstamos māksliniekus ievēroja, bet cik daudzi palaida garām. Ieguvēji būs tie ļaudis, kas, Vitu un Valteru atpazīstot, nekautrējās pieiet viņiem klāt un sasveicināties vai uzsākt sarunu. Patīkami pārsteidza abu vienkāršība, atklātība un aizrautība, raisot sarunu. Katrs cilvēks pats veido vidi sev apkārt — smaids vairo smaidu un pretēji. Tiekoties un sarunājoties ar „Tumsas” bundzinieku Kasparu Boroduško, nepameta izjūta, ka esam bijuši pazīstami jau iepriekš — laikam jau dzimtās puses saikne ir tā, kas vieno visstiprāk.

Nenoliedzami šīs nedēļas viedokļu un tēmu epicentrā ir Māra Štromberga atkārtoti izcīnītais zelts olimpiskajās spēlēs. Vai bija daudz tādu, kas ticēja, ka Mārim tas izdosies? Paši tuvākie par to nešaubījās ne mirkli, jo sportists jau sākotnēji bija apgalvojis, ka viņam ir padomā savas viltības, ko pielietot cīņā par medaļām. Īpaša stratēģija vai kas cits ir bijis panākumu pamatā — jājautā pašam medaļniekam. Patīkami pārsteidz dažu interneta vidē sastopamo komentētāju atklāsme, ka zelta medaļa nav vis Latvijas, bet gan paša sportista, viņa ģimenes un trenera nopelns. Nav noslēpums, ka valsts atbalsts BMX sportistiem nekad nav bijis tas spožākais. Ceļā uz sasniegumiem atbalsta tikai retais, bet, kad grūtākais jau aiz muguras un virsotne sasniegta, par draugiem kļūst visi.

Pirms krietna laika saņēmu ieteikumu izlasīt Aksela Muntes grāmatu „Stāsts par Sanmikelu”. No grāmatas vairāk kā trīssimt lappusēm nevilšus prātā iespiedies citāts „Es zinu, ka dzīve ir skaista, bet zinu arī, ka mēs to bieži samaitājam, pārvēršot muļķīgā farsā, sirdi plosošā traģēdijā vai pat abos uzreiz, ka galu galā vairs nezinām — smieties vai raudāt”. Jāteic, ka piekrītu autora domu gājienam — mēs, cilvēki, pavisam vienkāršas lietas mīlam pārāk sarežģīt. 

Autore: RITA TURKINA