Lai gan iepriekšējās nedēļās vēl līdz galam negribējās tam ticēt, vasara ir aizgājusi. No rītiem, dodoties pastaigā, sals jau sāk kniebt pirkstos un ausīs. Pa nakti apsarmojusī zāle rīta saulē zaigo baltiem kristāliņiem, kamēr pāri ezeram slīd necaurredzami miglas vāli – tik ātri jau daba sāk pāriet uz rudenim un ziemai raksturīgajām neitrālākām krāsām, kā nekā – sākas veļu laiks.
Tomēr vēl jāpriecājas par saulainajām dienām, zilajām debesīm un krāsainajām lapām, kamēr vien var. Arī apmeklējot Kalsnavas kokaudzētavu, nācās nobrīnīties par dabas dažādību, kur blakus cits citam atrodas tik dažādi stādiņi. Arī tie savā krāsojumā, košumā sāk nedaudz pierimt un gatavojas mierīgajam periodam, taču dārzos vēl var šo to paspēt iestādīt.
Šķiet, arī ikdienas notikumos iezadzies rimtums, it sevišķi, ja šo nedēļu salīdzina ar drudžaino priekšvēlēšanu un vēlēšanu dienas laiku. Tuvākajā nākotnē gan vēl turpināsies sarunas par jaunās valdības veidošanu, iespējamiem sadarbības scenārijiem, un politikā, kā jau ierasts, savstarpēju asumu netrūkst. Kas pa īstam mūs, vēlētājus, sagaida, uzzināsim tikai pēc tam.
Rudeni prasās iekrāsot, atdzīvināt, tāpēc izteiktāka kļūst vēlme apmeklēt kādu kultūras vai atpūtas pasākumu, izlasīt labu grāmatu, noskatīties filmu vai rast muzikālu jaunatklājumu. Šovakar Madonas sporta centrā paredzētā ballīte šajā ziņā vilina jau ar nosaukumu vien – Saldie 80tie. Lai gan nenācās šo ēru stila izpausmēs pieredzēt pašai, daudzi no desmitgades labākajiem hitiem gan latviešu, gan ārzemju mākslinieku izpildījumā savu aktualitāti saglabājuši līdz pat šai dienai. Kā gan var laist garām tādu lielspēlētāju kā „Jumprava" un „Credo" uzstāšanos, no kuru dziesmām dažas jau gribētos saukt par latviešu mūzikas klasiku.
No ārvalstu izklaides industrijas jaunumiem vēlētos izcelt kinofilmu „Mr. Nobody" („Misters Neviens") – kinoteātris „Rīga" kopš vakardienas repertuārā iekļāvis arī kinoforumā „Arsenāls" izrādīto filmu. Tā vēsta par vīrieti, kas pats sevi dēvē par Nemo Nevienu un pēkšņi ir atmodies vairākus gadu desmitus tālā nākotnē kā pēdējais mirstīgais cilvēks pavisam jaunā, uzlabotā pasaulē. Neraugoties uz apkārtējo centieniem noskaidrot, kā viņam tas izdevies, pašu vīrieti nodarbina pavisam cits jautājums: kāda bija vai varētu būt bijusi viņa dzīve pirms tam, apcerot visus tās iespējamos scenārijus. Fantastiskā drāma spēlējas ar tauriņa efekta teoriju, saskaņā ar kuru jebkurš mazākais notikums spēj izraisīt daudz paliekošu seku. Filmas pērle, manuprāt, ir citāts – „Kamēr vien tu neko neizvēlies, viss ir iespējams" („As long as you don't choose, everything remains possible").
Autore: LAURA VOITIŅA