5. septembrī Latvijas kinoteātros pirmizrādi piedzīvos režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma „Spiegs, kurš mans tēvs". Filma ir tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas-Geiberes stāsts par tēvu – divu politisko lielvaru, ASV un PSRS, dubultaģentu aukstā kara laikā.
1978. gada 5. septembrī radio „Amerikas Balss" oficiāli paziņoja, ka padomju diplomāts Imants Lešinskis ar ģimeni pārbēdzis uz ASV. Notikumi, kuri atspoguļoti filmā, iepazīstina ar personisku aukstā kara laika stāstu. Lai gan pagājuši vairāk nekā 40 gadu, daudzi jautājumi joprojām ir neatbildēti. Filmas galvenā varone Ieva Lešinska-Geibere dalās pārdomās, ko nozīmē piedzimt spiega ģimenē, nepārtraukti atrodoties aukstā kara aizskatuvē. Viņa sniedz ieskatu notikumos, kas risinājās 40 gadu senā pagātnē, no kuriem daudzi joprojām ir noslēpumā tīti. 1978. gadā Ieva, vēl studente būdama, viesojās ASV pie tēva Imanta Lešinska, kas tobrīd strādāja PSRS diplomātiskajā misijā Apvienoto Nāciju Organizācijā. Studentes tēvs bija lēmis pārbēgt ASV pusē un šo piedāvājumu izteica savai meitai. Ģimene piekrita, un visiem tās locekļiem tika piešķirtas jaunas personu identitātes, lai sāktu jaunu dzīvi. Tomēr 80. gadu vidū – pēc tam, kad Imants Lešinskis bija publiski nācis klajā ar faktiem, kas izgaismoja Valsts drošības komitejas darbību Latvijā, viņš gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos.
Šonedēļ kāda bēru diena Latvijā tāpat dziļi aizskāra cilvēku sirdis. 22. jūlijā Mārupē traģiskos apstākļos gāja bojā advokāts un bijušais tiesnesis Uldis Bērziņš. Bruņotas laupīšanas laikā vismaz divi noziedznieki maskās ielauzās privātmājā, sasēja tur sastapto 1940. gadā dzimušo sirmgalvi un izlaupīja māju. Kad mājās ieradās laulāts pāris, vairoties no sagūstīšanas, noziedznieki bēga prom, no šaujamieroča izdarot vairākus šāvienus. Bērziņš ar šautām brūcēm tika nogādāts slimnīcā, taču tur mira.
Neraugoties uz sāpēm un līdzcilvēku ciešanām, Ulda bēres šīs nedēļas sākumā bija mierpilnas un lūgšanu caurstrāvotas. Svēto Misi baznīcā celebrēja astoņi priesteri, komponists Rihards Dubra aizgājēja piemiņai bija radījis skaņdarbu, un ikviens, kas Uldi zināja un pavadīja, pāri bēdām izjuta Dieva uzticīgo klātbūtni.
Uldis bija ticības cilvēks, iepriekšējā dienā piedalījās dzimtas dziedināšanas rekolekcijās Madonā, bija pie grēksūdzes un Kristum palika uzticīgs kā mutvārdos, tā dienasgrāmatas beidzamajos ierakstos un savas piedzimšanas dienas Debesīm traģiskajos mirkļos.
Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs!
02.08.2019.