Pēc sniegiem un saliem bagātās ziemas jau aizsteigusies pirmā pavasara nedēļa. Tas – pēc kalendāra. Dabā, vismaz mūsu pusē, ziemas arvien vēl pietiek. Tiesa gan, pat viena novada robežās tā izskatās gan biezāka, gan plānāka. Tā braucam Sāvienas virzienā un redzam, ka lauki jau pavisam raibi. Vēl pāris dienu, kas tiek solītas kā īpaši siltas, un no sniega – ne vēsts. Aiviekste arī, kaut vēl nedēļas otrajā pusē pārsegta ar ledus vāku, no krastiem ārā gan. Pie Ļaudonas tā jau visai pamatīgi izpletusies pār ielejām. Toties, ja paraugāmies Vestienas, Gaiziņa, Ērgļu virzienā, tāpat arī ap Madonu, te vēl daudzviet sniega kalni stipri vien ziemīgi. Un tas viss viena novada robežās!
Taču reizē ar pavasara jausmām pār Latviju šonedēļ pārstaigāja īpaši skarbi atmiņu vēji. Apritēja sešdesmit pirmā gadskārta kopš 1949. gada 25. marta, kad Latvijas mezglu stacijās uz dzelzceļa stāvēja sarkanbrūni preču, lopu vagoni. Tikai šoreiz tos piepildīja ar cilvēkiem. Visu vecumu, visu ticību, bet piederīgus šai zemei. Sarkanais mēris izrēķinājās ar katru, kas tam šķita nevēlams impērijas plānos.
Ar cerībām, ka piemiņas vietās nolikto ziedu elpa, iedegto sveču siltums un to cilvēku atmiņu stāstījumi, kas izcietuši moku ceļus un atgriezušies dzimtenē, spēs sasildīt tos tūkstošus svešumā palikušo dvēseļu, Latviju pārstaigāja atceres sarīkojumi, vienlaikus atgādinādami tām paaudzēm, kam tā ir tikai jau tāla vēsture, ka par savas zemes brīvību mums allaž jābūt nomodā.
Bet, atgriežoties vēl pie šā pavasara norisēm, gribot vai ne, jāsaskaras ar aizejošās ziemas sastrādāto. Proti, sniega kalniem pār zemi, biezu ledus vāku virs ūdeņiem, šajā gadījumā runa par upēm, kur visa kūstošā bagātība ceļ līmeni ne dienām, bet stundām, un, kas no tā iznāk, par to dzirdam, redzam un lasām ik brīdi. Kad rakstu šīs rindas, sinoptiķi sola arvien lielāku siltumu, ar lietus piedevām, tālab šā pavasara plūdu postošais apjoms vēl arvien ir zem jautājuma zīmes.
Bet kā lai nepasmaida par mūsu simts gudrajiem, kas nedaudz iepriekš šausminājās paši par sevi, tā arī nesapratuši, kā pieņēmuši "sauso likumu" pirmajam septembrim. Kad Valsts prezidents pakratīja pirkstu, gudrie atcerējās, ka niknās dziras jau sen aizliegts tirgot jaunākiem par astoņpadsmit. Tikai, kā pie mums daudzviet, arvien pietrūcis pietiekami šerpas kontroles.
Šoreiz pietiks. Tālāk pārbaudīšu, kas dzīvo ezerā zem ledus. Arī tomāti steigšus jāpiķē – tas sīkdārznieka līmenis. Lai visiem jauks pavasaris!
Autors: OĻĢERTS SKUJA